Pirms vairāk nekā simt gadiem rakstītā Raiņa luga “Spēlēju, dancoju” tapa par pamatu Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa pirms četrām desmitgadēm radītai operai, kas 2019. gada septembrī atgriezās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Radošajā komandā līdzās diriģentam Mārtiņam Ozoliņam un režisorei Laurai Grozai-Ķiberei - arī scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un kustību režisors Rūdolfs Gediņš. Solistu ansamblī - Raimonds Bramanis, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, Laura Grecka un Ieva Parša, Marlēna Keine, Mihails Čuļpajevs,  kā arī LNO orķestris un koris.

“Kurā pusē, cilvēk, tu esi gaismas vai tumsas pusē? Kurā pusē tu būsi tad, kad tev būs kaut kas jādara tad, kad tev būs jāizvēlas?” vaicā Imants Kalniņš, formulējot izrādes “Spēlēju, dancoju” virsuzdevumu. I

Režisore Laura Groza-Ķibere: "Šī Raiņa luga ļoti sarežģīta tāpēc, ka tai ir tik daudz žanrisku virzienu. Tur ir daudz psiholoģisku raksturu, drāmas, simbolu, filozofijas, abstrakcijas. Tas viss režisoram kaut kādā veidā jāsavieno vienā valodā. Un ir ļoti grūti tāpēc, ka ļoti negribas kaut ko ilustrēt. Piemēram, Zemesvēzītis. Viņš šajā operā ir absolūti fizisks, miesisks, un tajā pašā laikā viņš ir pietiekami abstrakts, un tad rodas atvērti jautājumi. Jāsaka arī, ka mūzika ļoti daudz šajā gadījumā nosaka.

Tieši mūzika bija tā, kas mani režisēja. Es režisēju skatuviskās darbības,bet  mani režisēja mūzika, un tāpēc tas ir pat svarīgāk par pirmavotu, jo man ir jāseko mūzikai".

Mārtiņš Ozoliņš: "Esmu priecīgs, ka šī opera atgriežas uz mūsu skatuves ar pilnasinīgu jauniestudējumu, un ceru, ka laiks, enerģija un tās, laikmetam atbilstošas idejas, ar ko iestudējums papildināts, uzrunās klausītāju, ka šai izrādei patiešām būs ilgs mūžs."

Leldes lomas izpildītāja Marlēna Keine: "“Spēlēju, dancoju” man kā sievietei un cilvēkam lika novērtēt īstās dzīves vērtības un to, cik skaisti ir mīlēt un būt mīlētai, sajust mīlestību. Tas man tiešām deva daudz spēka un ticības sev.

Režisore Laura Groza-Ķibere veiksmīgi mācēja atrast dialogu ar mūziķiem, iestudēšanas process bija ļoti skaists, nebūt ne radošas mokas, kā citkārt pirms pirmizrādes, kad burtiski jāplēš sevi un jāsamierinās ar to, kam nepiekrīti. Šoreiz gan tā nebija.

Šis posms bija ļoti skaists, un rezultātā es arī pati uzplauka kā personība un atrada sevī daudzas skaistas krāsas."

Par režijas ideju un realizāciju, radio “Klasika” raidījuma Post factum arhīvā iespējams uzzināt Laumas Mellēnas un Artura Maskata viedokli.