"LMB 2023" laureāts "Par mūža ieguldījumu" - komponists Vilnis Šmīdbergs

Šī gada 10. janvārī Lielās mūzikas balvas žūrijas priekšsēdētājs, komponists, diriģents Andris Vecumnieks, paziņojot par balvas „Par mūža ieguldījumu” piešķīrumu komponistam Vilnim Šmīdbergam (1944) , izvēlējās simboliskam laureāta dzīves un daiļrades raksturojumam dāvāt „atslēgas vārdu” -  „Karuselis”. Šāda nosaukuma Viļņa Šmīdberga opusu 2007. gadā pirmatskaņoja Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē, vēl pirms tam skaņdarba pirmajā versijā ar virsrakstu „Raudu dziesma” koncertzāles Latvijā un ārpus pieskandēja ansamblis Altera Veritas, un jau pavisam tuvu bija nākamā interpretācija Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē.

Šai vizītkartei raidījumā „Benefice” savas atmiņas, vērtējumus un vēlējumus pievienoja seši īpašie viesi. Gunārs Šimkus (telefonsarunā) atsauca atmiņā „Katedrāles” tapšanu un Bauskas „liverpūlisko”, dumpīgo gaisotni, uzburot ne vien tēlainas sadzīviskas ainiņas, bet arī  paužot pārliecību, ka

jaunības drauga un līdzgaitnieka Viļņa Šmīdberga gara spēks arī akadēmiskajā mūzikā barojies no „Katedrālē” iegūtā.

„Cepure nost” tika ņemta arī par to laiku, kad Vilni dzīve mētājusi kā pa „amerikāņu kalniņiem”, bez mūzikas pasūtījumiem, pat bez darba. (Par to Vilnis pats arī Intas Zēgneres raidījumā „Talantu galerija” 2018. gadā)

Zīmīgs bijis tālais 1963. gads, kad  Ventspilī no Rīgas ieradies profesors Ādolfs Skulte (1909-2000), un iepazinis sava kādreizējā studenta, komponista Kārļa Tennes (1938-2022) audzēkni Vilni, kuram gan līdz profesora kompozīcijas klases absolvēšanai  1975.gadā bija konservatorijā (tagad Jāz.Vītola LMA) jāstājas pa divi lāgi – pirms dienesta armijā (Moldovā) un kādu laiku pēc – atkal no jauna. (Profesora Skultes par Vilni sacītais ieskanas no Rūtas Paulas raidījumu cikla „Ādolfa Skultes dzīves krāsas”, 1999).

Nākamais viesis – diriģents, iz savas čellista lieliskās prakses jau sākotnēji simfonisko orķestri un īpaši stīgu būšanu pārzinošais Imants Resnis (1949), kura vadībā ieskaņoto ierakstu pūrā atrodami trīs pamatīgi Viļņa 80. gadu opusi: „Meža poēma” (1982, LNSO), Koncerts simfonija stīgām ar angļu ragu (1983, Uldis Urbāns, LNSO) un oratorija „Ugunsskrējiens”(Latvijas Radio koris, LNSO)  ar Jāņa Petera un tautas vārdiem (tos, kā uzzinām Viļņa stāstījumos gan Rūtai Paulai, gan Marutai Rubezei Klasikas 2017.gada raidījumu ciklā „Latviešu mūzikas zelta fonds. Izrakumi” ieteicis sameklēt un izmantot Marģeris Zariņš (1910-1993).

Citēts tiek profesors Skulte, kurš esot mudinājis rakstīt, rakstīt daudz, lai ir pēc tam, ko svītrot un ārā mest. Ar Viļņa mūziku, kurā tolaik esot jūtami meklējumi,  tik traki nav bijis, lai gan „asiņu tas prasījis gana”.

Ar „Ugunsskrējienu”, oratoriju, kurai arī autors izveidojis versiju korim un pūtēju orķestrim, nonākts pie Orķestra „Rīga”, ar kuru sadarbojoties, Vilnim nākas izjust gan stresa „pātagu”, gan gandarījuma „burkānu”: par Andra Pogas diriģēto Trešās simfonijas pirmatskaņojumu (2010. gada 14. jūnijā – tieši Viļņa dzimšanas dienā), komponists tiek pie Lielās Mūzikas balvas jaundarbu kategorijā.

Savukārt, Koncerts alta saksofonam (solists Oskars Petrauskis) nopelnījis AKKA/LAA Autora balvu (2014). Komponiste, pianiste, mākslas zinātņu doktore Ilona Breģe, kurai ar Orķestri „Rīga” kā direktorei ciešākais laika periods bijis no 2006.līdz 2020.gadam, bet šķiet, ka „roka uz pulsa” tiek turēta vēl aizvien, nebeidz slavēt Viļņa Šmīdberga ieguldījumu, īpaši aranžējumu jomā; pats Vilnis gan teic, ka tas, ko grūtā darbā spēj viņš, leģendārajam Gunāram Rozenbergam (1947-2009) nesagādātu nekādas pūles.

Ilonas Breģes īpaši akcentēta tiek Viļņa 2011. gadā aranžētā Jāzepa Vītola (1863-1948) „Dārgakmeņu” svīta, kā arī plašajā J.S. Baham (1685- 1750) veltītajā, Mārtiņa Ozoliņa vadītajā 2014.gada programmā - Koncerts reminorā (BWV 1052), un pie šīs tēmas arī Vilnim bijis daudz ko teikt Baha mūzikas mūžības un pārsteidzošās polifoniskās meistarības labā (Bahs ticis slavināts Intas Pīrāgas tā paša gada raidījumā „Mākslinieka darbistabā”).

Ilonas Breģes vēlējums – turpināt aktīvi darboties, liekot lietā dzīves un īpaši jau pūtēju orķestra izsmalcinātās rakstības pieredzi, kuru, ai, kā  gan derētu nodot arī nākamajām paaudzēm!

Pieminot šobrīd Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķiem topošo Viļņa Šmīdberga jaundarbu, nākamais akcents – Viļņa „slavas dziesma” Liepājas mūziķiem, un te no Sandras Ņedzveckas sarunu pūra fragments no tās, kas saistīta ar Astotā Liepājas koncerta – vijolei ar orķestri - tapšanu līdz ar pateicības un sajūsmas vārdiem solistei - Ilzei Zariņai.  (Koncerta, kā arī skaņdarba „Karuselis” Atvara Lakstīgalas vadībā veiktie ieraksti atrodami Odradek Records izdotajā izlasē).

Ar vēlēšanos pievērsties arī Viļņa Šmīdberga kamermūzikai, tiek dots vārds nākamajam viesim – komponistam Imantam Zemzarim (1951), un, lai gan tiek turpināta arī aranžējumu uzteikšana, akcentējot klaida komponista Gundara Pones (1932-1994) baleta „Mana paradīze” orķestra partitūras tapšanu no klavierizvilkuma līdz Liepājas simfoniskā orķestra atskaņojumiem Atvara Lakstīgalas un  Andra Veismaņa vadībā (2012, 2014),  no senākas un nesenākas pagātnes iznirst arī prātā palikušās sonātes – vijolei (Jānis Bulavs), altam (Andrejs Senakols), čellam, stīgu kvarteti (tostarp, „Liepājas stīgu kvarteta” sniegums Arvīda Norīša (1902-1981) stīgu kvartetu konkursā).

Imanta Zemzara vērīgajā skatījumā nonāk arī pati Viļņa Šmīdberga personība (… trāģiķis), bet iedomātajā muzikālajā veltījumā – klusa, lēna mūzika – mierinājumam, kā vakarstundā baudāma tējas tase.

Paša Viļņa pārdomu balss vēl ieskanas arī mirkļos no Māras Šubas raidījuma „Autogrāfs pēc ieskaņojuma”  (2001), bet tad šīs pārraides iecerētais pārsteigums:  pie mikrofona  tiek aicināts Ralfs Šmīdbergs, kuram Vilnis Šmīdbergs ir arī Tētis, un kopš agras bērnības ir augts mūzikas un mūziķu vidē: ciemojušies Pēteris Vasks, Jānis Bulavs, Gunārs Šimkus, Arturs Grīnups, vērots tēva - skaņu režisora darbs „Melodijā”, veidojusies gaume, kurā paraugs, protams,  tēvs, kuram piemīt „skanera” spēja saklausīt un atšķirt godīgi un radoši tapušu skaņdarbu no virspusējības un „maskas” -  jebkurā žanrā. Kopīga pakavēšanās pie VAK kora „Latvija” rindās dziedātās tēva dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju „Tā lapa, tā lapa, kas lejup krīt” (iekļauta arī VAK kora un diriģenta Māra Sirmā CD Aeternum izlasē LMIC/SKANI).

Vilņa Šmīdberga – LMB 2023 laureāta „Par mūža ieguldījumu” - veltītās „Benefices” noslēgums – kopā ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu. Par vienā laika periodā – ap tūkstošgades miju tapušo Psalmu simfoniju Laudator (Slavinājumi) un „Mītiskajām dziesmām” ar tautas un pat buramvārdiem – tiek teikts pats būtiskākais: „Beigu beigās tagad, ar lielu gadu distanci mēs jau redzam, ka mēs abos opusos nonācām vienā un tai pašā vietā vai tajā ceļā…

Milzīgā privilēģija, kas Vilnim ir dota no augšas ir tā pārņemtā iedziļināšanās, apsēstība, tātad, aizraušanās ar to, cik tas viss ir ļoti, ļoti liels un svarīgs, kodiem bagāts, un kādas tur mums visapkārt gan Psalmu rakstā, gan mītiskajos tekstos ir zīmes, mūsu dzīves zīmes un dievišķas zīmes…

Manuprāt, Vilnis ir ļoti, ļoti ar sev tipisku enerģiju to veicis…Nē, nu, Vilnis ir caur un caur viens no tiem komponistiem, pret kuru man ir liela vājība, bijība un milzīgs respekts, nu, tāda Ļoti Tīra Manta. Tajā gadā, kad mēs kopā ar Mārtiņu Braunu (1951-2021) daudz sapņojām par koncertiem, tad mums jau Viļņa vārds bija visu laiku klātesošs, kā "Sīpolu" un Mārtiņa Brauna radošās dzīves klātesošs, un līdz ar to man likās, ak, tā ir kaut kāda jauna un svarīga šķautne, cik mums ļoti šodien tas pietrūkst, un galu galā, cik tomēr mēs esam bagāti ar tādiem neaizvietojamiem cilvēkiem… es tik ārkārtīgi esmu priecīgs, ka uzmanība atkal tiek pievērsta mūzikām, kuras katra nots ir izplēsta, izraudāta, pārdzīvota tā pa īstam, ko nekad dzīvē nevarēs neviens „kompītis” izskaitļot. Jo Vilnis ir caur un caur Meistars. … Brīžam šis biezums un smagums mums tiešām ir nepieciešams, lai mēs nebizojam visādām daudzām tēmām un lietām pa virsu. Vilnis apgāja to debesu objektu tīksmināšanās afektu, bet viņš mēģināja un radīja to filozofisko un arī pārdzīvojuma zīmi, to, ko mēs parasti saucam par vertikāli”.