"Lielās mūzikas balvas 2024" nominanti kategorijā "Par izcilu sniegumu džezā"

Sarunas ar Lielās mūzikas balvas kategorijā "Par izcilu sniegumu džezā" nominētajiem mūziķiem - sitaminstrumentālistu Ivaru Arutjunjanu, saksofonistiem Kārli Auziņu un Tomu Rudzinski -, kuri savus pirmos soļus mūzikā spēra tepat Latvijā, bet tagad kāpj uz skatuvēm visā Eiropā un iedvesmo džezam pievērsties daudzus jaunos māksliniekus. 

Lielās mūzikas gada balvas žūrijas pārstāvis Mikus Solovejs, raksturojot visus trīs pretendentus, preses konferencē teica:

Latvijas džezs šobrīd ir ļoti labā formā, iespējams, labākajā, kādā jebkad ir bijis - izpildītāji, izglītība, kultūrvide, izpratne. Sāk veidoties unikāls rokraksts.

Ir ļoti daudz spilgtu, talantīgu mūziķu, tomēr gada griezumā ir jāizvēlas trīs, un tie būs šie. Kārlis Auziņš - saksofonists, mūziķis, komponists, grupas līderis. Gada garumā mēs redzējām izaugsmi, briedumu. Viņš ir paplašinājis Latvijas džeza robežas - eksperimentālais džezs, frīdžezs, laikmetīgās mūzikas nospiedums. Viņš turpina to tradīciju, ko aizsāka Raimonds Raubiško. Latvijas džeza saksofonam ir sava seja, un šobrīd tā ir tenorsaksofonists Kārlis Auziņš. Ivars Arutjunjans - bundzinieks, komponists, grupas līderis ar starptautisku vērienu, kas Latvijā ienes Eiropas skaņu, gaumi, izjūtu. Arī kā personība viņš iemieso džezu. Lielisks improvizācijas meistars, aizrautīgs mūziķis un arī iedzīvina unikālu rokrakstu Latvijas džezā. Toms Rudzinskis - saksofonists, kopmonists, grupas līderis. Ļoti spilgts laikmetīgajā džezā, parādījis savu talantu gan jaundarbos, gan klasiskā džeza interpretācijās. Regulāri koncerti, lieliski ieraksti un arī viena no šībrīža Latvijas džeza sejām.

IVARS ARUTJUNJANS: Jūtos kā zivs ūdenī, ja lietas nav pierakstītas, bet top mirklī

"Lielajai mūzikas balvai 2024" kategorijā "Par izcilu sniegumu džezā" izvirzīts sitaminstrumentālists, džeza bundzinieks Ivars Arutjunjans, kurš savas gaitas mūzikas skolā uzsāka Balvos, bet tagad ir redzams uz koncertu skatuvēm Berlīnē un citviet Eiropā.

Ivars Arutunjans: Pagājušgad visu janvāri pavadīju Latvijā, tas bija viens no aizņemtākajiem janvāriem manā dzīvē. Notika ļoti daudz lietu - darbs ar man tuvu draugu un fantastisku mūziķi Matīsu Čudaru, albums ar dziedātāju Shipsea, projekts ar Latvijas Radio kori un Matīsu Cēsu koncertzālē, vēl paspēju uzspēlēt ar Radio bigbendu un simfonisko orķestri, arī "Lielais Kristaps" - radīju mūziku Aika Karapetjana filmai. Ir bijis ļoti aktīvs gads Latvijā, un man liels prieks, ka šeit ir tik daudz foršu mākslinieku, ar ko sadarboties un no kuriem iedvesmoties.

Maruta Rubeze: Vai tas, kas notiek Latvijā, būtiski atšķiras no tā, ar ko Jūs nodarbojaties ārpus Latvijas?

Kaut kādā ziņā jā, jo Latvijā manā ceļā ir notikuši daudz visādi starpžanru, starpmākslu projekti, darbība ar filmām vai teātri, vai Radio kori, klasiskajām ietekmēm, un tas ir interesanti. Līdz ar to, Latvija iedod krāsu un veselu daļu manai dzīvei, kas man ir neatņemama, un man kā māksliniekam tas ir ļoti forši.

Protams, Jums gan studiju gados, gan praksē ir nācies domāt par to, kas šobrīd ir Eiropas džezs, kas ir Latvijas džezs. Kas no džeza vēstures Jums šķiet tuvākais un kas tāds, kas varētu pavirzīt uz priekšu tieši to jomu, kurā Jūs darbojaties?

Pateicoties Indriķa Veitnera iedvesmai Rīgas Doma kora skolā, esmu diezgan liels džeza vēstures fanāts. Man būtu grūti nosaukt kaut ko vienu, bet man ir ļoti svarīga šī saikne ar vēsturi, svarīgi zināt, kas spēlē, ko spēlē, kurā gadā, kad tas ierakstīts, kāda bija skaņa, kā tas attīstījās - visi šie posmi. Tā ir ļoti liela, skaista pasaule. Ritms un bungas ir ļoti svarīga sastāvdaļa džezā, un viena no galvenajām džeza inovācijām bija ritma sinkopācija. Tas nāk caur deju, caur mūziku un caur bungām.

Kā tas ir ar dzīves ritmiem? Vai Jūs, būdams šajā jomā līdz pat matu galiņiem, izjūtat arī dzīves ritmus kaut kā personiskāk? Vai mūziķim vispār ir iespēja tik ļoti veidot savu dzīves ritmu, vai viņš vienkārši ir spiests piemēroties?

Daļa no aroda ir tas, ka notiek daudz lietu, sevišķi kā bundziniekam, kur tu neesi tas, kas izlemj, kas notiek un kad. Protams, ir jāpielāgojas un jābūt profesionālam. Es teiktu, ka mans ritms ir ļoti dinamisks. Pēdējos gados notiek daudz ceļošanas, un laikam vienmēr ir meklējumi pēc ritma, kur ir perfekts balanss starp to, ka es varu katru dienu pavadīt attīstoties, spēlējot bungas, bet arī kaut ko darot, spēlējot, ceļojot un vēl daudz ko citu. Tas vienmēr ir meklējums pēc perfektā ritma, arī daudzās citās dzīves jomās.

KĀRLIS AUZIŅŠ: Ne vienmēr virtuozitāte nozīmē labu mūziku

"Lielajai mūzikas balvai 2024" kategorijā "Par izcilu sniegumu džezā" izvirzīts arī saksofonists Kārlis Auziņš, kura pirmā pieturvieta dzīvē un arī mūzikas ceļā bija Madonā.

Maruta Rubeze: Kā saprotu no citām sarunām, Jums nepatīk likt mūziku dažādos plauktiņos, dažādos stilos, bet nezinošam cilvēkam no ārpuses tas varbūt ir nepieciešams. Kā Jūs domājat - kādā stilā Jūs esat?

Kārlis Auziņš: Es joprojām sevi piedēvēju džezam, tās tomēr ir manas mājas, kurās jūtos komfortabli, bet, tajā pašā laikā, es izeju no tradicionālā vai pat modernā džeza rāmjiem. Man patīk inkorporēt elementus no laikmetīgās, klasiskās vai jebkādas mūzikas, kas mani uzrunā.

Un kas ir tā mūzika, kas Jūs uzrunā un varbūt tiešām ir visai tālu no džeza?

Kaut kādā ziņā esmu uzaudzis ar klasisko mūziku, un daudz kas no tās man arī patīk - Mesiāns, Šostakovičs, Karolīna Šova (Caroline Shaw)… Bet džezs tāpat paliek kā pamats. Īstenībā improvizācija ir tas, kas man visvairāk patīk.

Kur Jūs rodat tematisko materiālu savām kompozīcijām?

Tas nāk no dažādām vietām vai virzieniem. Tikpat labi tas var būt kāds ieraksts, kas man liekas interesants, un es paņemu no tā ideju savam skaņdarbam. Pēdējos gados liels elements man ir bijis tāds kā zinātniskais darbs skaņu izpētē uz sava instrumenta, respektīvi, netradicionālu skaņu vai paplašinātu tehniku izpēte. Tas nāk līdzi mūzikai, ko radu šobrīd, un esmu sapratis, ka mani interesē šī sintēze starp tradicionālākiem muzikāliem elementiem un paplašinātākām tehnikām - kā tas strādā kopā, kādu skaņu veido. Man patīk kombinēt šīs divas pasaules. Kādam varētu šķist, ka paplašinātās tehnikas skan kā troksnis vai vienkārši kaut kādas skaņas, bet esmu pamanījis, ka vienmēr meklēju gan emocionālo, gan melodisko kontekstu, kas tām tehnikām ir.

Kā Jūs šobrīd saredzat savu nemitīgo attīstību? Cik gan tālu var paplašināt tehnikas?

Paplašinātās tehnikas ir viens no elementiem. Šobrīd sevi vairāk izaicinu kompozīcijas ziņā - es rakstu tādiem sastāviem, ar kuriem man pirms tam nav bijusi darīšana. Attīstība ir tajā, ka mēģinu sevi izvest ārpus komforta zonas, tādējādi iemācoties ko jaunu. Katra šī pieredze man dod jaunas zināšanas par to, ko daru. Kā vienu no pēdējiem esmu uzrakstījis kompozīciju savam džeza trio ar stīgu kvartetu, kam būs pirmatskaņojums martā. Tas man bija izaicinājums, jo sākumā, kad piesēdos šo darbu rakstīt, vienā brīdī pārņēma panika, jo kā gan es sevi varētu salīdzināt ar, piemēram, Šostakoviča vai Ligeti stīgu kvartetiem? Domāju - es nemūžam neko tādu neuzrakstītu (smejas). Bet tad atcerējos, ka es jau neesmu klasiskais komponists, vienkārši daru savu lietu, lai arī tur ir kaut kādi elementi no klasiskās mūzikas. Tāda salīdzināšana nav vajadzīga, vienkārši jādara savas lietas. Mana bagāža un izglītība arī kompozīcijas ziņā daudz nāk no improvizācijas un praktiskas spēlēšanas kopā, tādējādi dzirdot, kas strādā, kas nestrādā.

TOMS RUDZINSKIS: Katrs varam atrast savu valodu un savu vietu mūzikā

"Lielajai mūzikas balvai 2024" kategorijā "Par izcilu sniegumu džezā" izvirzīts arī saksofonists Toms Rudziniskis, kas ar savu albumu "Interception" tikko ieguvis mūzikas ierakstu gada balvu "Zelta mikrofons" kategorijā "Gada džeza mūzikas albums".

Toms Rudzinskis: Mums visiem ir savs rokraksts. Tas ļoti atsaucas uz to, ko esam klausījušies vai pētījuši un kurā mūzikas virzienā esam darbojušies. Protams, mums katram ir savs vēstījums un savs ceļš, kā esam tikuši līdz savam skanējumam. Es sāku ar akadēmisko mūziku, tīņu gados spēlēju funk grupās, pēc tam klasiskāku džezu, un tad mans ceļš aizveda uz modernāku džeza skanējumu ar akadēmiskās mūzikas ietekmēm. Tas ceļš un cilvēki, kurus pa ceļam esam satikuši, un mūzika, ko esam klausījušies un pētījuši - tas ietekmē mūs visus.

Maruta Rubeze: Krietna daļa no cilvēkiem, kurus Jūs esat sastapis, nedzīvo Latvijā. Ko Jūs atradāt šajos cilvēkos? Kā radās šī kopīgā valoda, kurā aizvien turpināt sarunāties ar mūziķiem no citām valstīm?

Šī kvarteta mūziķu sastāvs izveidojās Berlīnē, kur dzīvoju ilgākus gadus. Mēs ar viņiem jau bijām spēlējuši. Tie ir mani kolēģi, ar kuriem koncertējām jau Berlīnes laikā. Alekss Kū (Alex Koo), ar kuru uzstājāmies Latvijas tūrē un ierakstījām šo albumu - ar viņu esam pazīstami no Amsterdamas laikiem. Ar latviešu bundzinieku Ivaru Arutjunjanu mēs esam ļoti labi un ļoti sen pazīstami, viņš arī ierakstīja debijas albumu “Abra”. Esam daudz spēlējuši gan ārzemēs, gan Latvijā. Un Igors Spallati - fantastisks basists, kurš dzīvo Berlīnē un ir ļoti aktīvs mūziķis. Bija prieks, ka varējām viņu piesaistīt šim projektam. Pēdējo tūri nospēlējām ar pianistu no Libānas, fantastisku cilvēku, lielisku mūziķi - Tareku Jamani, ar kuru spēlējām arī Berlīnē.

Toma Rudzinska kvartets - vai tas ir vienīgais sastāvs, kurā Jūsu vārds ir kā vizītkarte?

Otrs sastāvs, kas nāk prātā, ir “ABYSS”, ar to dažādi jaunumi būs šogad un nākošgad. Tā varētu būt vēl viena mana seja. Papildus tam man ļoti patīk rakstīt bigbendiem, kā radās projekts “Knudsen/Rudzinskis Space Big Band”.

Cik Jums ir stundu diennaktī?

Ā, tas ir labs jautājums. Kā visiem pārējiem, vai ne? Mēģinām atrast laiku. Runājot par šāda veida mūziku, bieži vien arī menedžēšanas lietas darām paši, bet tā jau laikam dara visi.