"Lielās mūzikas balvas 2024" nominanti kategorijā "Gada uzvedums"

Lielās mūzikas balvas kategorija "Gada uzvedums" uz balvu pretendē:

Muzikālā cirka izrāde "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Krista Auznieka, Platona Buravicka, Lindas Leimanes un Santas Ratnieces mūzika, mākslinieciskais vadītājs Julians Sēters (rīkotājs – "Lielais Dzintars")

Astora Pjacollas operita "Marija no Buenosairesas" koncertzālē "Cēsis" – muzikālais vadītājs Daniils Bulajevs (rīkotāji – Cēsu Mākslas festivāls)

Žaka Ofenbaha opera "Hofmaņa stāsti" Latvijas Nacionālajā operā, muzikālais vadītājs Frederiks Šaslēns, režisors Aiks Karapetjans (rīkotājs – LNOB)

"NEVARU CIEST, KA VIŅI ĒD TIK SKAĻI"

Cirka izrāde jauniešiem „Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi”  tapusi projektā Cirque Musique un tās sagatavošana prasījusi vairāk nekā gadu, sākot ar radošām darbnīcām četrās Latvijas reģionālajās koncertzālēs Rēzeknē, Cēsīs, Liepāja un Ventspilī. Tur viesojās projekta komanda, lai strādātu ar jauniešiem, kuri ikdienā apgūst mūziku vai kustību mākslu.

Izrādē piedalās pieci cirka mākslinieki no Latvijas un Norvēģijas, pieci mūziķi no dažādiem Latvijas orķestriem, kuri atskaņo četru komponistu – Krista Auznieka, Platona Buravicka, Lindas Leimanes un Santas Ratnieces – darbus, kuri tapuši, iedvesmojoties no sadarbības ar jauniešiem un mūzikas un cirka profesionāļiem.

Projekta mākslinieciskais vadītājs, žonglieris Julians Sēters no Norvēģijas par izrādes ieceri: "Mēs sākām saspēlēties ar jauniešiem, jaucot to ar cirku un mūziku, lai redzētu, kādas idejas varētu rasties gan mums, gan viņiem. Es novēroju, ka jaunieši ir ļoti atvērti jaunu lietu pamēģināšanai, viņi ir ļoti radoši, un tas ar laiku nedaudz pazūd pieaugušajos, kad tev jau ir tas tavs viens veids, kā tu dari lietas. Strādājot ar jauniešiem un gūstot šo jauno enerģiju, tas ir pilnībā paplašinājis manu domāšanu par to, kāda var būt mana māksla, viss šis kopējais sajukums ar mūziku un cirku."

Kombinējot jauniešu pārdomas par apkārtējo pasauli ar radošajās darbnīcās attīstītajām prasmēm, dramaturģe Ance Muižniece  izveidojusi stāstu ar šo neparasto nosaukumu:

"Izrādes nosaukums "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi" bija ļoti izplatīta atbilde uz jautājumu, kas ir tas, kas jūs tuvos cilvēkos ļoti kaitina, bet ko jūs nesakāt, lai neizraisītu konfliktu.

Un tad mēs sapratām, ka tas ir tāds punkts, kurā satiekas gan pieaugušie, gan jaunieši. Šīs tuvo radinieku attiecības un sadzīve mājās ir aktuāla visiem. Tēmas ziņā visi skaņdarbi runā par vienu un to pašu, bet tie tomēr ir četri atsevišķi gabaliņi. Pirmais skaņdarbs ir par tuvām attiecībām ģimenē, nākamais jau ir par tuvo apkārtesošo sabiedrību, kas ir, teiksim, skolas vide, tad nākamais ir jau sabiedrība un visa lielā informācijas telpa, un tad pēdējais skaņdarbs un cirka izrādes daļa ir par atgriešanos pie sevis."

Izrādē piedalās arī vijolniece Agnese Kanniņa, kura radošajās darbnīcās novērojusi, ka notiekošais jauniešiem palīdzējis labāk izprast laikmetīgo mūziku:

"Mēs arī runājām par to, kas vispār ir mūzika, vai tā ir skaņa, vai mūzika ir tikai kāds piesitiens uz konkrēta instrumenta ar konkrētu skaņas augstumu. Man šķiet, ka Platons [Buravickis] Cēsīs dauzīja arī pa radiatoriem un teica – "bet šī arī ir savā ziņā mūzika un mēs pat varam noteikt skaņas augstumu. Man likās ļoti forši tas, ka jaunieši sākumā bija arī mazliet sabijušies par to, "ko mums liks darīt", [līdz viņi saprata] ka ar instrumentiem tev nevajag priekšā notis, lai izteiktu savu emociju, bet tu vari atvērt ausis un acis, skatoties uz to, ko dara kustību cilvēki.

Tu vari savu emociju izteikt ar savu instrumentu, jo patiesībā instruments ir mūsu turpinājums, tie esam mēs paši, tas ir veids, kā mēs mākam izteikt sevi."

Raidījumā - arī Lindas Leimanes, Krista Auznieka, Platona Buravicka un Santas Ratnieces atziņas par piedzīvoto šajā projektā.

"MARIJA NO BUENOSAIRESAS"

Cēsu Mākslas festivālā 27. un 28. jūlijā koncertzālē „Cēsis” tika izrādīta Astora Pjacollas operita “Marija no Buenosairesas” ar Orasio Ferrera libretu Edvīna Raupa latviskojumā. Titullomā – čīliešu/zviedru izcelsmes dziedātāja Lusiana Mansīni, kopā ar viņu uzvedumā piedalījās arī Daniels Bonilja-Torress, kurš Duendes lomu iestudējis jau kopš 1999. gada, kā arī latviešu dziedātājs Daumants Kalniņš. Instrumentālo ansambli, kurā spēlējā arī kamerorķestra Davinspiro Camerata dalībnieki, kā diriģents, un spēlējot arī vijoli, vadīja Daniils Bulajevs.

Daumantu un Daniilu uz sarunu aicināja Inta Pīrāga.

Daumants Kalniņš: Šajā iestudējumā, kurš sākotnēji bija domāts tikai kā koncerts bez iestudējuma elementiem, pāri visam, protams, ir Astora Pjacollas mūzika un Horācija Fereiro dzeja šajā libretā. Impulsu iet tālāk un iet dziļumā iekšā deva mūsu divi viesi - brīnišķīgā Lusiana Masīni un Daniels Bonilja-Torress, kuram šī loma pēdējos gados ir kļuvusi par nozīmīgo un rādīta visā pasaulē. Viņš ir leģendārs Duendes lomas izpildītājs.

Abi iedeva mums plašāku skatījumu uz šo operitu un ievirzīja mūs Pjacollas pasaulē, kuru, manuprāt, tik vienkārši un burtiski nevar uztvert, bet var mēģināt sajust un notvert.

Protams, ar savu pieredzi, īpaši Daniels ar ekspresiju stāstnieka lomā un valodas dabīgumu, kas viņam plūst, visus klausītājus šajos divos vakaros Cēsu koncertzālē paņēma savā ciešajā satvērienā. Ja kāds varbūt līdz galam nesaprata, par ko tas viss bija, domāju, ka iekšējā sajūta, pārdzīvojums un kaut kādas emocijas noteikti radās.

Daniils Bulajevs: Šis pasākums man bija ļoti īpašs. Kad Arturs Maskats ieminējās par tādu ideju, mēs ilgi domājām, vai tā būs vesela opera vai operas fragmenti plus kaut kas cits, bet tomēr izlēmām, ka tā būs vesela opera ar visu savu stāstu.

Vērtīgi bija tas, ka ansamblī spēlēja gan jaunaji mūziķi un viņu kolēģi ar lielāku muzikālo pieredzi. Tas bija ļoti svarīgi šajā uzvedumā, jo deva vēl vienu enerģijas vilni.

Protams, mans emocionālais stāvoklis bija pāri simtam, jo tā bija arī mana diriģēšanas debija. Ir diezgan nopietni uzreiz sākt ar operu, bet prieks, ka bija divas izrādes, nevis viena, un milzīgs prieks, ka mūs pamanīja.

Daumants Kalniņš: Kaut uz skatuves bija vairāk vai mazāk pieredzējusi mūziķi, izaicinājums šajā darbā, domāju, bija visiem, kas atradās uz skatuves - gan Artūram Novikam, kurš arī nominēts Lielajai mūzikas balvai par darbu ansamblī - viņš mācījās bandeonu, gan ģitāristam Mikam Akotam bija ļoti sarežģītas ģitāras partijas, Ligitai Spūlei - flautas partijas.

Ansamblī redzēju ārkārtīgu atdevi arī no katra stīginstrumentu spēlētāja, ko bija patīkami vērot - ļaušanās un absolūta uzticēšanās Daniilam tajā, kurp viņš virza mūziķus, un ne tikai muzikālā ziņā.

Tiešām varēja just, ka šis orķestris ir viņa veidots un viņi ir gatavi iet tur, kur viņš viņus vedīs, ar vislabāko atdevi un vislabāko, ko viņi tajā brīdī spēj. Muzikāli, manuprāt, tas izpaudās arī tādā ziņā, ka šis Astora Pjacollas izpildījums droši vien ir jauneklīgāks un spriganāks, tur varbūt nebija piesmēķēta Argentīnas bāra sajūtas, kas arī, protams, tango piestāv un ko mēs varbūt, ja nākamreiz vēl muzicētu, varētu pielikt klāt. Šo pieredzi, kas jaunajiem mūziķiem vēl tikai nāk, tai skaitā man, ielecot šajā nezināmajā ūdenī. Bet tas, kas mums bija, bija ārkārtīgi liela pašatdeve.

Šis varbūt pat bija manas dzīves lielākais izaicinājums - tikt galā ar šo lomu un valodu, kas ir Buenosairesas īpašs dialekts, iemācīties vārdus salīdzinoši īsā laikā un frāzējumu, kas ir nepieciešams tango mūzikai.

Pats par sevi saprotams, Pjacollas mūzikai, lai spētu to iznest un turēt līdzi šiem diviem viesiem, kas ar šo mūziku jau ir saauguši stipri ilgāk nekā es.

"HOFMAŅA STĀSTI"

Latvijas Nacionālajā operā 26. septembrī pirmizrādi franču diriģenta Frederika Šaslēna muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā piedzīvoja Žaka Ofenbaha operas "Hofmaņa stāsti" jauniestudējums.

Līdzās režisora redzējumam uz šo darbu un divu dziedoņu - Annijas Kristiānas Ādamsones un Riharda Mačanovska - stāstītajam par savām lomām iestudējumā, arī kritiķes Laumas Mellēnas Bartkevičas vērojumi, kas izskanējuši raidījumā Post factum:

"Tas ir trešais operas iestudējums Aika Karapetjana radošajā biogrāfijā, un, manuprāt, viņš ar katru no tiem aug. Nevar arī nepamanīt, ka no katra viņš kaut ko paņem līdzi, vai tas būtu estētikā, vai režijas valodā, vai ironijā, kas ir ļoti raksturīga Karapetjana izteiksmei - koncepcija, ka mēs visi esam Hofmanis, koris ir Hofmanis un arī daži otrā plāna tēli ir Hofmanis. Reizēm pat pieķēru sevi meklējam, kur ir īstais Hofmanis.

Arī metaforiski tas ir diezgan spēcīgi - vienalga, vai tas būtu mākslinieks vai mākslas kolekcionārs, vai jebkādā veidā radoši domājošs un strādājošs cilvēks - kaut kādā mērā tas ir par mums visiem, gribam to vai negribam.

Jāizceļ mūsu solisti, kas šajā iestudējumā strukturāli no sākuma līdz beigām būvēja visu stāstu. Galvenais triksters - Lindorfs, Kopeliuss, Mirakls un Dapertuto - Riharda Mačanovska lasījumā pirmizrādē lielā mērā bija izrādes mugurkauls. Ja Hofmanim Džordžo Berrudži bija pārmetumi par viņa nepietiekamu esamību uz skatuves, skatītājam pamanāmā un ievērojamā veidā, tad Mačanovska trikstera metamorfozes no tēla tēlā - tas tiešām bija šis dēmoniskais mugurkauls. Otrs, ko noteikti gribu izcelt, ir Andris Kipļuks no pirmizrādes sastāva, kas visus šos mazos, šķietami komiskos vai, Košenila gadījumā, šausminošos un frankenšteiniskos tēlus ļoti burvīgi iznesa gan vokāli, gan aktieriski. Vēl Krišjānis Norvelis, īpaši Antonijas cēlienā, un Juris Ādamsons, kurš parādījās kā burvīgs epizodiskais tēls barokālajā ainā. Buķete ir ļoti krāšņa."

Plašāk par pārējiem solistiem - Laumas Mellēnas-Bartkevičas un Ērika Ešenvalda vērtējumos.