23. maijā sirsnīgus sveicienus 55. dzimšanas dienā sūtām komponistam, pianistam un Latvijas Radio lieliskajam skaņu režisoram Ģirtam Bišam. Līdztekus jubilāra mūzikas ierakstiem skan arī sirsnīga saruna ar pašu gaviļnieku. 

Rūta Paula: Man tiešām bija pārsteigums, ka tev jau tāds skaists dubultskaitlis – 55. Jo man ir tāda sajūta, ka esi mūžam jauns. Kā tu pats jūties? 

Ģirts Bišs: Esmu juties dažādi. Atceros,

ap gadiem divdesmit vai pat trīsdesmit ilgu laiku jutos tā, it kā man būtu astoņpadsmit vai pat septiņpadsmit. Bet tad vienā brīdī bija tāds lēciens un es it kā iekritu savā vecumā. Tagad grūti pateikt. Nejūtos šausmīgi vecs, bet kaut kā izjūtu, ka laiks paiet.

Tas uzreiz skan depresīvi, bet tā tas nav domāts. Sajūta, it kā tas laiks ir vērtīgs. Kaut kā tā.

Radiomājā atceros tevi krietni sen – mūsu ceļi gājuši gan paralēli, gan krustojušies. Stāžs šeit tev ir diezgan krietns, vai ne?

Jā, pat pa divām reizēm. Jo radio bija mana pirmā darbavieta, kad vēl studēju Mūzikas akadēmijā – tolaik radio man šķita interesantāks nekā studijas. Tad kādu laiku biju citās darbavietās un arī citās jomās, bet tad atgriezos – manuprāt, 2006. gadā atkal biju atpakaļ radio. Būtībā līdzīgā postenī kā iepriekš. 

Tātad visi ceļi ved uz Latvijas Radio! Tu esi Dārziņskolas absolvents, un pēc tam tavs kompozīcijas profesors Mūzikas akadēmijā bija Ģederts Ramans. Zinām, ka jau kopš studiju laikiem tevi ļoti aizrāvusi elektroniskā mūzika, un ne tikai mūzika, bet arī dažādas skaņas pārveides iespējas. Esi apguvis digitālās skaņu montāžas tehnikas, kas noteicis visu tavu tālāko darbību. Bet tolaik, kad tu sāki ar to darboties, visa šī elektroniskā lieta bija diezgan lielos bērnu autiņos, vai ne?

Jā, tā tas bija. Atceros, 1989. gadā vai pat 1988. gadā biju studentu apmaiņā uz Rietumvāciju – vēl pēdējos gadus bija divas Vācijas. Un

atceros toreiz sarunu ar vienu vācu puisi – viņam mājās bija sintezators, un tā man likās baigā lieta. Pprasīju, cik tad tāds sintezators maksā. Puisis atbildēja, ka 10 000 marku. Tas man likās kaut kas neiedomājams…

Tā tiešām tolaik bija liela nauda – varētu būt trīstūkstoš latu. Tā sakrita, ka laikā, kad biju jauns, tā ap divdesmit, pārmaiņas bija ne tikai politiskajā jomā – bruka ne tikai Padomju Savienība un viss pēc tam aizgāja uz citu pusi, bet lielas pārmaiņas bija arī tehnoloģiju jomā: analogā skaņu ieraksta vietā nāca cipari, un

labi atceros savu diplomdarbu: tas bija pirmais elektroniskās mūzikas skaņdarbs, ko Mūzikas akadēmija ļāva veidot kā diplomdarbu. Jo parasti jau komponistiem tas bija orķestra skaņdarbs. Bet, tā kā pret orķestri man vienmēr bija šermuļi un bijība, biju iepriecināts, ka man to ļāva –

taisīju to vienā studijā, kur bija kaut kādi aparāti, lai gan viss vēl bija spēlējams un ierakstāms. Bet viss notika. Galu galā tas gala medijs nebija vairs lente, bet jau ciparu kasete – tā saucamā datkasete, kas vairs nav apritē.

Pie profesora Ramana tu biji akadēmiski skolots. Bet viņš jau arī bija mūziķis un radoša personība, kuram patika kaut ko jaunu meklēt. Viņš taču noteikti tevi atbalstīja?

Profesoram Ramanam esmu ļoti pateicīgs… Dārziņskolā mācījos speciālās klavieres – bet viņš manī pamanīja ko tādu, ka es varētu apgūt kompozīciju, kas tolaik skolā bija fakultatīvs priekšmets.

Atceros, vienreiz viņš savā zemajā balsī teica, lai mans tēvs atnākot pie viņa parunāties. Domāju – kas nu tas varētu būt, nekad taču neko sliktu nebiju darījis, vienmēr esmu bijis kārtīgs…

Tā nu kaut kā tas viss aizvirzījās un profesoram milzīgs paldies par to! Ar Mūzikas akadēmiju bija bišķiņ duāli, jo Dārziņskolā biju paklausīgs bērns, turklāt tur bija šausmīgi stingra disciplīna. Iespējams, ja tanī laikā man būtu bijis mazliet vairāk pašapziņas vai mazāk kompleksu, es būtu aizgājis studēt kaut kur citur. Bet tolaik jau nebija arī Eiropas Savienības: ja gribēji studēt Hāgā, bija jāiemaksā pietiekoši liels depozīts, kaut arī mācības tur bija par brīvu. Tolaik arī sāku strādāt radio, un tas man ļoti patika: jau no bērnības radio mani fascinēja, kopš pirmoreiz te ienācu – sajūta bija kā paradīzē. Līdz ar to visas lietas Mūzikas akadēmijā mani kaut kā arvien mazāk interesēja. Varbūt arī tāpēc, ka vēlreiz nācās apgūt kaut kādus priekšmetus, kas Dārziņskolā jau bija apgūti – tāpēc, lai it kā izlīdzinātos ar citiem. Tas man likās tā... Tāpēc arī tās mācības zināmā mērā cieta. Bet galu galā profesors Ramans akceptēja, ka taisīšu to skaņdarbu diplomdarbam ierakstā. Tā nu komisija noklausījās to darbu Latviajs Radio 1. pirmajā studijā – biju sarunājis, ka komisija var atnākt uz šejieni…

Vairāk un plašāk - ierakstā.