"Brīvs esmu sajuties vienmēr, arī agrākās desmitgadēs, kad it kā bijām iegrožoti, ierobežoti, brīvības sajūta nekad nepameta. Protams, man nebija nekādu ambīciju maisīties politiskās aktivitātēs vai nostādnēs, ar to jau uzreiz būtu bijušas saistītas problēmas. Es kaut kā biju „mazs un priecīgs”,  ja tā var teikt  Čaka vārdiem par savu skolas un studiju laiku. Un Latvija bija skaista un brīnišķīgas vasaras, brīnišķīga Latvijas daba un vecie cilvēki, tāpat arī laikabiedri, studiju biedri.”

Šajā īpašajā dienā, 14. aprīlī, "Klasikā" esam kopā ar komponistu, pianistu, jubilāru Imantu Zemzari. Lai arī šobrīd izrūkst Imantam tik nozīmīgās klātbūtnes sajūtas – koncerta, kameriskas vakarēšanas, draudzīga rokasspiediena, kāda pavasarīga ziedu pušķa, ar radio starpniecību varam komponistu satikt un ielūkoties viņa radošajā telpā.  Sarunas tēmas – atskaņotājmākslinieki, ieraksti Latvijas Radio, teātris un personības, Dārziņskola, pavasaris un mēness, mūzikas klausīšanās, recenzēšana, dzēšana un radīšana.

Kā īpaši akcenti raidījumā svētku tortes un puķu vietā kolēģu sveicieni – komponistes Daces Aperānes, muzikoloģes Guntas Treijas, komponistu Andra Vecumnieka un Jāņa Petraškeviča vēlējumi jubilāram. Senākas sarunas fragmentā dzirdam arī režisores Māras Ķimeles balsi.

Savulaik trāpīgi rakstījusi muzikoloģe Ingrīda Zemzare rakstu krājumā Music in latvia 2011:

„Komponists, pianists, mūzikas rakstnieks Imants Zemzaris ir īpašs talants. Es viņu sauktu par autsaideru. Sava ceļa gājēju. Viņa mūziku grūti klasificēt, jo tā nepiekļaujas nevienam populāram „meinstrīmam”. 

Kā personība veidojies 20. gadsimta 70. gados, viņš kā izlūks tīri intuitīvi uztausta tuvojošos vilšanos  striktā avangardā, ieklausās jaunajā garīgajā dimensijā, ko piedāvā jaunā rokmūzika,  burtiski izgaršo neoklasicisma distancēšanos no sava "es"  kā asprātīgu visu lietu sakārtotību.”

Imanta Zemzara mūziku raidījumā ieskicēja divertisments „Veltījums pirmajai vizbulei”, „Agri no rīta”, „Patiesība”, Portrets”, „Varšavas triptihs”, sonāte „Kaija” klavierēm, „Pirmsšūpuļa dziesma” (P.Pētersons), „Es esmu kā ābols” (P.Brūveris) no cikla „Modernas dziesmas”, „Mēness gaita” (Rainis) balsij, klarnetei, čellam un klavierēm, „Latvju bāleliņš ciemos pie Argentīnas Tangokaraļa”, trio „Mazā rokmūzika”, mūzika no izrādēm „Trīs māsas”, „Pelnrušķīte” (radio uzvedums).

Atskaņotāji – dziedātāja Ieva Parša, aktieris Pēteris Liepiņš, flautiste Agnese Ārgale, klarnetists Egīls Šēfers, vijolnieks Jānis Bulavs, čellistes Inga Suta, Guna Šnē, pianisti Agnese Egliņa, Juris Žvikovs, Jānis Zilbers, Daumants Liepiņš, Imants Zemzaris, klavierkvartets Quadra.

 

Imants Zemzaris dzimis 1951. gada 14. aprīlī Rīgā, mākslinieku ģimenē. Mācījies EDMS mūzikas teorijas nodaļā (1958–1969). Studējis LVK kompozīcijas specialitātē Ādolfa Skultes klasē (1969–1974) un ieguvis komponista un mūzikas priekšmetu pasniedzēja kvalifikāciju. 1985. gadā iestājies LVK asistentūrā, Pētera Plakida kompozīcijas klasē un 1988. gadā to absolvējis. Kopš 1980. gadiem Imants Zemzaris aktīvi iesaistījies mūzikas kritiķa un esejista darbībā Latvijas presē, kur publicēti vairāki simti viņa rakstu, bijis laikraksta Literatūra un Māksla mūzikas nodaļas redaktors (1988–1994). Pievērsies pedagoga darbībai, strādājot par teorētisko priekšmetu pasniedzēju Rīgas 3. bērnu mūzikas skolā (1972–1976) un kopš 1976. gada līdz šodienai – EDMS mūzikas teorijas nodaļā. Ar patiesu ieinteresētību latviešu mūzikas veicināšanā Imants Zemzaris organizējis kamermūzikas koncertciklus un koncertus; viņš arī pats piedalās koncertos kā pianists un smalkjūtīgi kaismīgs komentētājs. Kopš 1975. gada Imants Zemzaris ir Latvijas Komponistu savienības (LKS) biedrs, darbojies LKS valdē. Komponists ir arī Lūcijas Garūtas fonda valdes loceklis.