25. maijā 40. dzimšanas dienu svin Valmieras Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs, klarnetists un bundzinieks, aranžētājs, komponists un grupas "Autobuss debesīs" dalībnieks Emīls Zilberts. Raidījumā līdzās mūzikas ierakstiem - saruna ar jubilāru.

Sandra Ņedzvecka: Kā izskatās jūsu teātra valstībā?

Emīls Zilberts: Valmieras teātra pagrabā zem apaļās zāles man ir brīnišķīgas telpas, kur notiek gan ieraksti, gan kur es arī ikdienā strādāju. Tā ir mana pils, mana drošā vieta.

Cik sen jau?

Šā gada maijs ir piecpadsmitais.

Valmieras teātris atkal strādā vai varbūt nemaz nav pārtraucis strādāt? Arī mājaslapā mēs redzam, ka šomēnes gaidāma pirmizrāde. Vai arī pie tās esat piederīgs?

Jā, lielākā vai mazākā mērā piedalos pie visiem iestudējumiem, kas top Valmieras teātrī, arī pie Mārtiņa Meiera monoizrādes, kurai patiesi būs pirmizrāde, pielāgojoties visiem pandēmijas apstākļiem un noteikumiem. Jā gan, teātris tā īsti nemaz nav pārtraucis strādāt, bet nu - kā jau dzīvs organisms, atrod veidus un pielāgojas, kā darboties tālāk. Mēs strādājam.

Tas nozīmē, ka jūs gan rakstāt mūziku dažām izrādēm, gan citām vienkārši uzmanāt skaņu?

Jā, pēc režisora ieceres dažām vajadzība rakstīt orģinālmūziku, citām ir tikai jāpaskatās, vai viss notiek kā nākas, un varbūt var kādu ideju papildināt visu kopumu, turēt roku uz pulsa, jo jo tā ir mana atbildība, kā tas skan. Vispār jau laikam ir ļoti grūti izstāstīt teātra darba specifiku - tas ir fantastisks darbs. Ļoti interesants un neapnīkstošs, jo katrs darbiņš nāk no jauna, katrā darbā var atrast kādu citu veidu, kā tam pieiet - vai strādā ar citiem žanriem, vai ar citiem līdzekļiem, citām metodēm. Man nekad neapnīk un nav apnicis arī pa šiem piecpadsmit gadiem.

Kura bija jūsu pirmā izrāde Valmierā?

Nīla Saimona komēdija "Dīvainais pāris", ko iestudēja Oļģerts Kroders, un tas tieši bija 2005. gada maijs, kad šī izrāde nāca pie publikas. Tas bija satraucošs un tai pat laikā ļoti, ļoti, ļoti emocijām bagāts darbs. Tā bija mana pirmā izrāde teātrī.

Kuras vēl ir Krodera izrādes, kuras atceraties?

Jā, Oļģerts Kroders bija tas režisors, kuram pateicoties, es varēju sākt savu darbu teātrī. Pirmā bija "Dīvainais pāris", bet nozīmīgākās - Dostojevska "Idiots", Šekspīra "Karalis Līrs", "Orfejs pazemē", Agatas Kristi "Peļu slazds", "Hamlets". Tie bija nozīmīgākie lielās formas darbi, kas tika darīti kopā ar Oļģertu Kroderu.

Kā tas notika, ka no klarnetes spēles jūs aizmodulējāt uz teātri?

Pats esmu par to domājis...

Dzīvē lēmumus nekad neesmu pieņēmis, kaut ko ļoti plānojot un ļoti mērķtiecīgi uz kaut ko ejot. Vairāk vados pēc izjūtas, intuīcijas.

Divus gadus nostrādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kas man ļoti patika. Tas bija brīnišķīgs darbs kopā ar Imantu Resni, kurš tolaik bija galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, bet vienā brīdī likās - tas laikam tomēr nav tas, ko es gribu darīt. Un vispār - sapratu, ka ir daudzi jauni klarnetisti, kuri vienkārši man iet garām arī tīri tehniski. Teiksim tā, nevarēju tikt viņiem līdzi klarnetes spēlē. Biju kaut ko bišķi palaidis garām savā izglītībā, varbūt kaut kur noslinkojis.

Sapratu, ka negribu palikt viduvējs klarnetists, tāpēc labāk to nedaru nemaz. Tāda ir mana ļoti lielā atklātība attiecībā par klarnetes spēles pamešanu.

Vai lēmuma pieņemšanas brīdī jūs jau spēlējot bungas?

O, jā, tas bijis mans hobijs kopš pamatskolas laikiem. Brālis Mārtiņš, kurš tagad Operā un Mūzikas akadēmijā, tolaik ar saviem klasesbiedriem veidoja grupu, un viņiem nebija bundzinieka. Teicu - jā, kāpēc nepamēģināt, un tā tas iegājās. Skolas grupa drīz vien izjuka, jo katram savas lietas bija darāmas, bet nelielās iemaņas sāku noslīpēt - tās noderēja vēlāk, spēlējot grupā "Autobuss debesīs", ar kuru mums bija liela jubileja - pagājušajā sezonā svinējām 20 gadu jubileju, un šo gadu pavadījām lielajās koncertzālēs ar lieliem koncertiem. Tā ka bungas spēlēju jau gana ilgi, bet nekad sevi neesmu uzskatījis par bundzinieku - tur vajadzīgas arī citas kvalitātes, lai sevi sauktu par bundzinieku. Bungu spēlē esmu vienkārši mūzikas mīļotājs. Bet ar "Autobuss debesīss" mums iet jautri - man tas patīk, un es gūstu no tā baudu.Tas ir tāds lielisks hobijs.

Vai radīt savu mūziku mudināja "Autobuss debesīs"?

Nē, tas laikam radās jau skolas laikā - pirmās kompozīcijas nospēlējām žetonu vakarā visa klase kopā. Mūziku sāku rakstīt diezgan agri, bet tad bija ļoti liela pauze, kad nevienam nekas netika rādīts. Vairāk pievērsos instrumentu studēšanai un aranžēšanai, lai saprastu, kā darbojas ansamblis, orķestris, kas notiek ar cilvēku balsīm. Tā kā vairāk laika pēc skolas beigšanas un paralēli klarnetei aizņēma tieši aranžēšana dažādiem sastāviem.

Jūs beidzāt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu kā klarnetists. Kas sekoja pēc tam?

Brīnišķīgi iestājos Mūzikas akadēmijā profesora Pāžes klarnetes klasē.

Kādu laiku studēju, bet dažādas dzīves peripetijas man lika mazliet šo lietu pārtraukt. Un es pilnīgi apzināti un skaidri no brīva prāta aizgāju armijā, un nodienēju šo gadu Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestrī. Tas bija ļoti brīnišķīgs laiks, neko nenožēloju.

Patika arī to darīt - patika būt formā, patika militārās parādes un sagaidīšanas. Tā ir arī fantastiska, neatsverama pieredze, kas visam mūžam devusi tādas vērtības, kuras kaut kur citur ir grūti iegūt.

Vai orķestris spēlēja arī jūsu aranžējumus?

Nē, toreiz gan ne, toreiz tik tālu mēs netikām, jo pēc papīriem biju obligātā dienesta kareivis, un nevarēju tur īsti izpausties.

Mūsu Latvijas Radio fonotēkā atradu daudz jūsu aranžētās mūzikas orķestrim - Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, arī Mocarta mūziku; koncertā kopā ar ansambli "Brokastis četratā" - Rosīni. Mocarta ārijas esat pāraranžējis arī Ingai Šļubovskai-Kancēvičai un klarnetistam Egīlam Šēferam. Ļoti daudz un plašā amplitūdā. Vai jums bijis kāds meistars, no kā mācīties klātienē vai neklātienē?

Nē, manā gadījumā tas viss noticis pašmācības ceļā - esmu ļoti daudz klausījies orķestra mūziku un mani iedvesmas avoti visvairāk ir krievu komponisti - gan Rahmaņinovs, gan Prokofjevs, Šostakovičs, visi dižie simfoniķi. Kaut kā esmu mēģinājis, darbu darot, atrast katram žanram, katrai vajadzībai savu pareizo piegājienu, jo, protams, aranžēt vienkārši orķestrim vai mazam ansamblim - balsij, klarnetei, klavierēm - ir viena lieta, un cita lieta ir aranžēt orķestrim, ja spēlēs arī rokgrupa. Tad tie ir pilnīgi citi noteikumi, un to

visu īstenībā var iemācīties tikai darot, saprotot savas kļūdas un nākamajā reizē tās labojot.

Un esmu pateicīgs visam dzīves gājumam, ka man ir bijušas iespējas sevi attīstīt un darīt daudzas šādas lietas, ļoti dažādos veidos dažādiem sastāviem, ļoti dažādiem orķestriem un orķestru sastāviem.

Vairāk un plašāk - ierakstā!
 

Raidījumā skan:

Emīls Zilberts. Mūzika Aspazijas lugas „Vaidelote” iestudējumam Ineses Mičules režijā Valmieras teātrī 2016.gadā. Pēteris Endezlis (angļu rags), Oskars Siliņš (vijole, stīgu instrumentu elektroniskā apstrāde), Emīls Zilberts (elektronika);

Emīls Zilberts. Mūzika Šekspīra lugas „Hamlets” iestudējumam Olģerta Krodera režijā Valmieras teātrī 2008.gadā. Pēteris Endzelis (oboja), Mārtiņš Grīnbergs (fagots), Edgars Švembergs (trompete), Atvars Lakstīgala (mežrags), Oskars Siliņš (1.vijole), Līga Muceniece (2.vijole), Gundars Šķipars (alts), Jānis Rinkulis (čells), Kristaps Pētersons (kontrabass), Emīls Zilberts (elektronika);

Imants Kalniņš – Māris Čaklais. „Lilioma dziesma”(fragments). Grupa „Autobuss debesīs”;

Pēteris Vasks. Trīs skaņdarbi klarnetei un klavierēm. Nr.1. Allegro moderato. Emīls Zilberts un Mārtiņš Zilberts. Latvijas Radio 2000;

Emīls Zilberts. „No zobena saule lēca” flautai, obojai, klarnetei, fagotam, sitaminstrumentiem un zemai sievietes balsij. 2.daļas instrumentāls fragments. NBS orķestra kvintets 2018;

Emīls Zilberts. Concertino sitaminstrumentu ansamblim un orķestrim. 3.daļa. Grupa Perpetuum Ritmico, orķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē koncertā Latgales vēstniecībā „Gors”2018;

Emīls Zilberts. Mūzika Aleksandra Rusteiķa 1930.gada mēmajai spēlfilmai „Lāčplēsis” (fragments). Orķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē 2013;

Emīla Zilberta aranžēta Artura Maskata „Pašpuikas dziesma” ar Aleksandra Čaka dzeju Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora muzikālajai izrādei „Hotelis „Atlantīda””(fragments). Ivars Cinkuss (balss), Aldis Liepiņš (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Iveta Romancāne (akordeons) 2011;

Latviešu tautas dziesma „Čuči, mana līgaviņa” Raimonda Paula un Emīla Zilberta aranžējumā (fragments). Raimonds Pauls (klavieres), Andrejs Orlovs (basģitāra), Māris Briežkalns (sitaminstrumenti), Tiago Loejs (perkusijas), LNSO stīgu grupa 2009;

Emīla Zilberta mūzika režisora Vara Braslas iestudētajai izrādei „Emīls un Berlīnes zēni” (pēc Ēriha Kestnera) Valmieras teātrī 2010.gadā. Grupa „Sunny Groovie DIxIe” – Jānis Retenais, Edmunds Brīvkalns, Ivars Jercums, Gundars Lintiņš, Artūrs Bērziņš;

Mirdzas dziesma („Mēness starus stīgo”) Aspazijas lugas „Vaidelote” iestudējumam Ineses Mičules režijā Valmieras teātrī 2016.gadā. Inese Pudža un vīru kora grupa: Imants Točs, Jānis Jansons, Edgars Jevdokimovs, Aleksandrs Tuguševs, Renārs Veličko; Pēteris Endzelis (angļu rags), Oskars Siliņš (vijole), Emīls Zilberts (elektronika).