"Man ir fantastiski draugi. Tā ir lielākā bagātība. Pienesums, ko viņi sniedz, nav izmērāms ne ar ko! Viņiem un liktenim esmu pateicīgs, ka dzīves līkloči vijušies tā, ka savos piecdesmit joprojām esmu pieauguša bērna prātā," saka komponists, diriģents un Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods, kuru 29. martā sveicām 50. jubilejā.

Jubilejas "Beneficei" īpaši veidotajā sarunā - par latgalieša saknēm un akordeonu, par laiku kopā ar kamerkori "Versija", par teātri un sirdsbalsi.

Sirsnīgais darbaholiķis

"Patiesi, par darba trūkumu nevaru sūdzēties... Reizēm jau tādas pārdomas uznāk, ka varbūt vajadzētu vairāk laika veltīt ģimenei, tēvam, mīļajai sievasmātei un radiem, kurus neesmu redzējis gadiem. Lūk, pie kā noved darbaholisms,” nopūšas Juris, kurš šobrīd ar dzīvesbiedri, Latvijas Radio 3 "Klasika” direktori Gundu Vaivodi devies radošā ceļojumā uz Ameriku, lai paviesotos gan Ņujorkas Metropoles operā, kur uz skatuves mirdz Kristīne Opolais un Elīna Granča, bet orķestri diriģē Karels Marks Šišons, gan Bostonā, lai aplaudētu Andra Nelsona vadītajam Bostonas simfoniskajam orķestrim.

Tomēr līdzās darbaholismam Jurim Vaivodam tipiska vēl kāda īpašība – viņš ir cilvēks, kurš klausa savai sirdij. "Tā tas ir, bet sirds reizēm saka – nu, atsakies taču no kaut kā! To mācos ar lielām grūtībām... Jo ir cilvēki, kuri laika gaitā kļuvuši par draugiem – caur projektiem, radošām idejām, un viņiem man ir ļoti grūti atteikt: zinu, ka viņi rēķinās ar manām idejām, pienesumu, un tas ir tas visgrūtākais – pateikt draugiem, ka nevaru. Varbūt viņi saprastu. Bet šī pagaidām man ir mīkla.”

Jura trešā aizraušanās ir ceļošana. "Jā, tas ir jauks laika kavēklis, kas prasa zināmu maciņa biezumu. Bet ar Gundu esam iemācījušies kaut ko mazdrusciņ no gada sākuma uzkrāt, lai to varētu izbaudīt. Man ir prieks, ka mūsu mākslinieki stāsta par savām darba gaitām un interesantajām idejām, un tad nu cenšos izvilināt no viņiem to, kas viņiem pašiem šķiet interesants un svarīgs. Un tad cenšamies būt ar viņiem šajos nozīmīgajos notikumos.”

Un vēl viņu vilina kalni, kas sniedz fantastisku enerģiju. Augstums, vējš. "Mēs dzīvojam līdzenumā. Vitamīni kalnos ir tūkstoškārtīgi, nekā tos saņemam netīrajā pilsētā Rīgā. Kalni, ūdeņu tuvums – mums jābūt pateicīgiem par to, ka Dieviņš devis tik garu krasta līniju. Vitamīni, ko dod sāļais jūras un spirdzinošais kalnu gaiss, man ir nepieciešami.”

Dzimtas apziņa

"Dzimtas un vides apziņa man ir ļoti svarīga,” neslēpj Juris. "Dažiem no mums ir palaimējies, ka esam dzīvojuši Latgalē – tā bija unikāla saliņa padomju laikos, jo kā balanss visam, kas notika, Latgalē bija baznīca. Manīju, ka pat tajos tālajos padomju laikos pat mūsu skolas direktors sēdēja baznīcā – kaut arī pēdējos solos. Tas pavēra gluži citādu redzesloku.”

Zinātkāri mūzikā Juris apmierinājis Līvānu bērnu mūzikas skolā un turpinājis arī lauku baznīcā Vanagos, kur no 5. klases ņipri piespēlējis dievkalpojumos, kuros arī padziedājis. "Tēvam ir ļoti spēcīga balss! Pateicoties viņam, man bija tā laime izbraukāt daudzas Latgales baznīcas, jo tēvu visur aicināja dziedāt.”

Dziedāšana visos godos Jurim vēl joprojām ir pašsaprotama, tikai tie godi nupat esot reti – Ziemassvētki un kapusvētki. "Radu saiešanas man drusku pietrūkst, jo no bērnības atceros, ka viesību galdi bija traki gari un bagāti… Un akordeons vienmēr lieti noderēja!

Mūsu kolhozs, kurā augu, gan nebija paraugsaimniecība, taču tik un tā mēģināja tām izgriezt pogas. Mūs visus, mazos ķiparus, radināja pie darba – domāju, ka šodien bērnu tiesību aizstāvji dabūtu sirdstrieku…

Katram no mums bija noteikts skaits cukurbiešu vagu, kas jāizkaplē, linu lauki, kas jāapstrādā, tāpat bija jāsavāc siens – paši turējām gan gotiņas, gan aitiņas. Darba tikums tika mācīts pamatīgi! Tāpat skolas sakopšana – prātā nenāca mētāt papīrus vai pudeles, jo pats taču biji piestrādājis, lai būtu skaisti!

Tā vide bija izcili radoša! Man ļoti palaimējās ar vienaudžiem. Kaimiņu birztaliņā iestudējām ludziņas, rīkojām izstādes, rīkojām bēres kritušiem dzīvnieciņiem un putniņiem – ar visu ceremoniju, kā baznīcā. Esmu bērnu dienās pat kāzas svinējis… Mana bērnības līgava tagad ieņem augstu amatu kādā no slimnīcām,” smej Juris. "Kad sāku mācīties bērnu mūzikas skolā, man bija daudz sekotāju. Sešus kilometrus līdz tai varēja aizpildīt ar dzejoļu mācīšanos no galvas.

Interesanti, ka arī ar sportu Juris bijis "uz tu". "Smieklīgi, bet skriešanā biju aizstaigājis līdz pirmajai sporta klasei – tas palīdzēja dienestā padomju armijā, kur tiku pie rīta rosmes nevis kopējā barā, bet ar sportistiem!"

Uz viena viļņa

Juris Vaivods skolojies pie diviem latviešu kordiriģēšanas grandiem - Imanta Kokara un Edgara Račevska. "Esmu pateicīgs viņiem abiem par to, ka viņi deva ļoti palšu redzes loku. Mākslas cilvēkiem bieži ir savi favorīti. Edgaram Račevskim tā bagāža bija unikāla – viņs taču ilgus gadus bija Radio kora diriģents. Diezin vai citādi būtu iepazinis Britenu vai izgājis cauri Tālivalža Ķeniņa mantojumam. Imants Kokars izcili paplašināja repertuāru.”

Svarīgs ceļa stabiņš Jura radošajā mūžā bijis kamerkoris "Versija” – gan ne bez savas garozas un grūtībām, jo tolaik risinājusies cīņa starp dziedāšanas manieri: „Daļa aizstāvēja tīrskaņu, daļa – vibrato.

Mani šis laiks ļoti kaitina. Ja kāds izsaka savas domas vai iet citus ceļus, viņš bieži tiek no pārējiem nosodīts, jo, lūk, viņš nedomā kā pārējie, tātad - nedomā "pareizi". Bet to, kas ir pareizi, taču zina tikai Dievs tas Kungs, un nevis mēs, "sabiedrība".

Mani fascinēja, ka "Versija” praktizēja garīgās mūzikas dziedāšanu – tā bija interesanta aizraušanās meklēt neiedziedātu un mazatskaņotu latviešu garīgo mūziku, pasūtināt jaundarbus."

Ar "Versiju" savulaik krustu šķērsu apceļota Eiropa, un viens no emocionāli saviļņojošākajiem brīžiem bijusi piedalīšanās pāvesta Jāņa Pāvila II vadītajā Ziemassvētku dievkalpojumā Vatikānā, kur ceremonijmeistars atļāva dziedāt latviski…

Jaukas atmiņas Jurim saistītas ar Mūzikas akadēmijas absolvēšanu 90. gados: „Profesori bija tik labvēlīgi, ka valsts eksāmenā man ļāva diriģēt pašam savu Moteti,” pasmaida Juris un atceras vēl kādu jauku niansi. „Visus ārzemēs nopirktos kompaktdiskus klausījāmies Māra Kupča dzīvoklītī, bet Normundam Šnē tolaik iemīļotākais baroka komponists bija Tēlemanis: Vīnē par krietnu naudu biju nopircis albumu ar viņa „Magnifikātu”, ko vēlējos atskaņot valsts eksāmenā – un, iedomājieties, Rīgas kamermūziķi Normunda vadībā spēlēja par brīvu – uzsaucu tikai banketu. Jā, kad visi draugi ir uz viena viļņa, var notikt lielas lietas!”

Teātris

Nākamgad apritēs jau 20 gadi, kopš Juris Vaivods ir Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs.

"Teātris ir mākslu satikšanās vieta, kur redzesloks palielinās vismaz reizes desmit; un tā ir laime – strādāt lauciņā, kas Latvijā ir vismīlētākais," prāto Juris Vaivods.

Bet kas vieglāk: izrādei mūziku sarakstīt pašam vai to piemeklēt? "Piemeklējot mūziku izrādei, tu mazāk plosi sevi. Labi zinu, ka mūzika manī dzimst brīdī, kad esmu sevi novedis līdz zināmai pakāpei,” smejas komponists. „Dažreiz idejas priekšā pasaka aktierspēle, pilnīga nejaušība. Bet vispār man nepatīk mūziku sacerēt, darot to kā darbu. Komponēšanai noteikti vajadzīgs iedvesmas brīdis. Bet iedvesma savukārt var piedzimt jebkurā vietā, brīdī, situācijā, kaut skrienot ārā no teātra. Veidojot mūziku izrādei, svarīgi ar režisoru visu izrunāt, ko vēlas tieši viņš. Un ļoti interesanti ir sameklēt ko tādu, kas nav mūzikas skolas mācību grāmatās. Bieži ieskaņojam kaut ko tādu, ko pats dzirdu pirmoreiz. Šajā ziņā liels gandarījums par sadarbību kopā ar Mihailu Gruzdovu, veidojot mūziku izrādei "Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī. Ejot pagaru ceļu, izdevās Mihailu ievilināt Žila Masnē slazdā...”

Maestro Raimonds Pauls izteicies, ka, pateicoties Jurim Vaivodam, Dailes teātrī dzied visi aktieri.

Juris gan pret šo domu izturas piesardzīgi un uzsver: "Aktieri iekšēji ir nedroši un neaizsargāti cilvēki – svarīgi viņus iedrošināt. Necenšos viņus šaustīt. Cita saruna ir tad, ja jūtu – kāds ir izlaidies un nestrādā tik rūpīgi, cik vajadzētu. Kā jājamzirdziņš  darbā ar aktieriem man allaž noder mūsu klasiķa Jurjānu Andreja teiktais, ka dziedāšana jau tā pati runāšana vien ir, tikai līdz sakāpinātai intonācijai. Un aktieriem, kā jau runas mākslā svaidītiem, tas šķiet saprotamāk. Bet nelaime tāda, ka pēdējos gados skatuves runā parādījušies robi pašos pamatos. Proti, skatuves runa šodien vairāk piemērojama kamerzālei, ne lielām skatuvēm.”

Jautāts, kuri iestudējumi sagādājuši visvairāk gandarījuma, Juris Vaivods visupirms min "Melanholisko valsi”.

"Tā bija emocionāla zemestrīce… Dārziņš – simbols, kurš, līdzīgi austriešiem Šūberts, paliks mūžīgs līdz pēdējam latvietim. Tur ir tā mistiskā stīga, ko viņš prot aizskart.”

Tad arī Mihaila Gruzdova iestudētā Gogoļa luga "Precības”, kas bijis viens no interesantākajiem piedzīvojumiem. Vēl arī Māras Zālītes "Pērs Gints nav mājās”.

Godīgais māceklis

Tomēr arī ārpus teātra Jura Vaivoda mūzika un viņa veidotās tautasdziesmu apdares tiek augstu vērtētas un no mūziķu puses cienītas un mīlētas. Ciešākā sadarbība Jurim izvērtusies ar diriģentu Māri Sirmo - turklāt abi savulaik vienā gadā beiguši JVLMA!

"Māris mani iedrošina rakstīt… Man pašam tuvākās ir liriskās un latgaliskās stīgas. Man tomēr ir svarīga tā latgaliešu melodija. Ja arī kāds kaut ko pasūtina uzrakstīt, vienmēr pajautāju, vai viņam nebūs nekas pret, ja mūzikā ienāks kaut kas no Latgales..."

Un kādas ir Jura sajūtas Dziesmu svētkos, kad kopkoris dzied viņa mūziku? "Lieli pasākumi mani kā klausītāju baida... Tāpēc neapmeklēju rokkoncertus, kas tiek rīkoti stadionos, jo man ļoti nepatīk atvērtie laukumi, kur klausītāju skaits virs pāris tūkstošiem. Pašam veidot programmas, tajās piedalīties – jā, tas ir cits stāsts. Bet klausīties savus darbus… Man vienmēr ir iekšēja vēlme tos nedzirdēt. Jo es pats galvā zinu, kā tiem jāskan, tāpēc vienmēr  ir problēmas noklausīties realitātē...

"Neuzskatu sevi par domas gigantu kompozīcijā – drīzāk esmu godīgs māceklis. Renesanes laikā tas bija labais stils – sludināties meistariem un būt viņu mācekļiem, jo tā savā ziņā ir amatnieku lieta. Ir jāapgūst zināmas iemaņas. Tāpēc uzskatu sevi par godīgu mācekli."