Kad darbs neapnīk. Saruna ar Latvijas Radio skaņu režisoru, "Grammy" laureātu Vari Kurmiņu

Latvijas Radio skaņu režisors Varis Kurmiņš ir viens no šībrīža labākajiem, pieprasītākajiem, profesionālākajiem un iejūtīgākajiem skaņu režisoriem Latvijā, kura plauktā atrodas arī "Grammy".

Varim Kurmiņam, kuru ar Latvijas Radio 3 "Klasika" vieno īpaši siltas un radošas attiecības, 21. oktobrī apritēja piecdesmit.

Sandra Ņedzvecka: Ir labi, ka ir laika skaitīšana, un ir labi, ka ir kalendārs, jo tavas apaļās jubilejas sakarā varam palaist starmeti uz tevi, uz tavu profesiju, tavu cunfti, tavu darbu, jo dažkārt šķiet, ka "Klasikas" klausītāji, iespējams, par to pat neaizdomājas – lai mūzika ierakstā nonāktu līdz ēteram, vajadzīgi starpnieki, un tu esi tieši tāds – starpnieks. Vai par šo starpnieka profesiju tiki sapņojis jau bērnībā? Tā tomēr nav ne ugunsdzēsēja, ne arī aktiera profesija, par kuru puiši parasti domā jau agrajos gados.

Varis Kurmiņš: Tas ir interesants jautājums. Puikas tiešām grib kļūt par ugunsdzēsējiem, un mans tētis bija… ugunsdzēsējs! Tieši viņš savā laikā dzēsa slaveno Lielās ģildes ugunsgrēku, tā ka tas viss turpat bija blakus. Bet vienlaikus tētis bija arī mūziķis-amatieris: manā bērnībā diezgan daudz muzicējam kopā un reizēm mēdzām arī ierakstīt šos mūsu muzicēšanas vakarus. Tā kā tas viss tā paralēli kaut kā ir sasējies.

Ar kādu tehniku ierakstījāt?

Ar visparastākajiem mājas magnetofoniem, principā ļoti bēdīgu tehniku. (smejas) Bet kaut kādu impulsu tas, protams, deva. 

Bet visa sākumā tev bija mūzikas skola. 

Jā gan, Emīla Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola. Tajā brīdī, kad tur iestājos jeb, pareizāk sakot, kad mamma mani uz turieni aizveda, es par to nedomāju, bet ierakstu lietas visu laiku nāca kaut kā paralēli. Dziedāju Dārziņskolas zēnu korī, un ieraksti bija mūsu ikdiena. Diezgan daudz laika jau bērnībā pavadīju šeit, radiostudijā, arī Universitātes Lielajā aulā, kur mums notika ieraksti, tāpat Rīgas Doma baznīcā, Anglikāņu baznīcā.

Ieraksti – tas nozīmē neklepot, neelpot, nešķaudīt...

... un vēl tas nozīmē garas stundas vakaros pēc mācībām, un otrā rītā atkal bija jābūt formā, jo, kā mūsu matemātikas skolotāja mēdza teikt, koncerta ieraksti neatbrīvo no mācībām. 

Strādājot vienā vai otrā pusē mikrofonam ir pavisam atšķirīga lieta: skaņu režisoram vajag fiziku, matemātiku…

... un arī mūziku, kas ir pats galvenais! Bet skaņu režijai jau ir ļoti daudz novirzienu: ir kino cunfte un trokšņu meistari, skaņu režisori, kas apskaņo sporta spēles – tas ir ļoti interesanti, un katra no tām ir specifiska padarīšana. Bet nu – mūzikas ieraksts ir tas, kas man visvairāk patīk, uz to savā laikā tiecos.

Vai tev ir kāda patikšana vēl uz šaurāku mūzikas specializāciju? Kamermūzika vai koris?

Koris arī bija nesaraujams manas dzīves pavediens, jo, kā jau minēju, bija gan Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu koris, kas šodien ir Rīga Doma kora skolas koris, vēlāk dziedāju korī "Lauda", vēl vēlāk – pie Imanta Kokara "Ave Sol", un tur arī notika ieraksti: maestro saprata manu vēlmi kļūt par skaņu režisoru un bija ieinteresēts, lai es mācītos. Vēlāk sanāca tā, ka diezgan daudz arī rakstīju kora mūzikas antoloģijas, kas ir Imanta Kokara mūža darbs. Ļoti priecājos, ka šo antoloģiju pirmo disku tapšanā piedalījos kā dziedātājs, bet pēdējos rakstīju.

Kurš bija tavs pirmais ieraksts?

Pats pirmais ieraksts profesionālajā studijā notika 1980. vai 1981. gadā, un mēs, zēnu kora jaunākā grupa, kas toreiz vēl bijām sagatavošanas klasītē, izpildījām Romualda Kalsona dziesmu "Negribas" kopā ar Māru Krievkalni. Pārsvarā dziedāja Māra Krievkalne, mēs tur iedziedājām tādas frāzītes, ka mēs negribam kaut ko. Šī dziesma joprojām ir fonotēkā atrodama.

Tas ir ieraksts, kurā tu dziedi. Bet vai tev ir pirmais ieraksts, kuram esi bijis skaņu režisors Latvijas Radio?

Jāpadomā... Jā! Vispār Latvijas Radio ir. Toreiz mani uzaicināja Uldis Duka, Latvijas Radio 2 direktors. Tajā laikā veicām eksperimentālus ierakstus ar Raimondu Tigulu un Normundu Rutuli. Neatceros, vai ēterā tas nokļuva, vai palika tikai ierakstā. Bet ieraksts man saglabājies.

Vai tava skaņu režijas skola atšķiras no pārējiem kolēģiem Latvijas Radio?

Domāju, ka šodien jau vairs nē, jo visi mūsu jaunākie kolēģi brauc kaut kur mācīties. Fizika jau būtībā nemainās. Man varbūt bijis nedaudz vieglāk, jo man to pasniedza strukturētāk, lietas bija sakārtotāka, un man nebija tik daudz jātaustās. Tā bija Berlīnes Mākslu augstskola, ko tagad sauc par Berlīnes Mākslu universitāti, un viņiem ir skaņu režijas nodaļa ar ļoti senām tradīcijām. Arī augstskola savā laikā dibināta kā Prūsijas Mākslu augstskola 1696. gadā un laika gaitā transformējusies. Pēc kara tika piebūvēta koncertzāle, kas bija "Berlīnes filharmoniķu" pirmā muzicēšanas vieta Berlīnē, kamēr nebija uzbūvēta viņu pašreizējā mājvieta Berlīnes filharmonijā. Līdz ar to tas viss tur paralēli notiek, tāda ļoti savdabīga atmosfēra. Tur visur apkārt kaut kas notiek, kā jau Berlīnē, lielpilsētā.

Bet no pirmajiem ierakstiem, kad sāki strādāt šeit – vai juti atšķirību kādās amata lietās? 

Īpaši ne. Arī žanri bija dažādi. Diezgan daudz darbojos arī šlāgermūzikā. Deviņdesmitos gados mūsu Mūzikas akadēmijā tika likvidēta skaņu režijas nodaļa, tad meklēju dažādas iespējas, bet, par laimi, man bija kaimiņš – skaņu režisors Māris Lācis, kurš strādāja studijā "Melodija", un tad nu es pēc stundām Dārziņskolā varēju iet pie viņa uz "Melodijas" studiju un skatīties, kā notiek ieraksti tur. Tur arī Tālis Timrots strādāja ar "Jaunu Mēnesi", tas bija tāds šlāgermūzikas uzplaukuma laiks deviņdesmitos gados.

Bija arī tāda mūzikas izdevniecība "Balss", kas nodarbojās tieši ar šlāgermūziku: viņi bija uztaisījuši arī savu studiju, lai nevajadzētu īrēt citas studijas. Tur diezgan intensīvi notika ieraksti, kur varēju darboties: brauca Ilmārs Dzenis no Amerikas, aranžējumus taisīja Juris Kulakovs, Ivars Vīgners, Zigismunds Lorencs, bungas spēlēja Māris Briežkalns, tā ka tur grozījās ļoti cienījami mūziķi un sevišķi man kā jaunam puikam, kas mēģina apgūt to visu, bija ļoti interesanti.

Un cik gludi notika tava pāreja uz akadēmisko mūziku?

Pēc Dārziņskolas es tā kā biju domājis ar akadēmisko mūziku vairs īpaši nenodarboties, jo likās, ka Baha manā dzīvē jau ir par daudz... Bet kaut kā es no tā netiku projām! Paralēli pats sāku dziedāt korī "Ave Sol", kur pamatā bija akadēmiskā mūzika, tā ka tālu neaizpeldēju. Savulaik man likās, ka ierakstīt simfonisko orķestri – tas ir kaut kas nereāls. Domāju – popmūziku un šlāgermūziku ierakstīt ir daudz vieglāk. Šodien man liekas otrādi. Tad tā Berlīne mani drusciņ sakārtoja, un sapratu, ka nav tik traki. Jo mūsu pasniedzēji paši strādāja tādās nopietnās mūzikas izdevniecībās kā "Teldec", "Deutsche Grammophone", mums, studentiem, bija iespēja viņiem asistēt lielos ierakstos – gan pie "Berlīnes filharmoniķu" ierakstiem un Komiskajā operā, tāpat pie Bārenboima ierakstiem. Varējām redzēt praksē, kā tas viss notiek. 

Vai tev nebija pārlieku liela bijība pret lielajiem meistariem?

Mēs jau tā īsti viņiem netikām klāt, jo par to domāja mūsu pasniedzēji, kuri bija šo ierakstu producenti. Mēs, studenti, pildījām tādus tehniskus darbiņus: bija jāsasprauž vadi, jāizvieto mikrofoni, jāpārbauda līmeņi, jāseko līdzi hronometriem – tādas tehniskas lietas. Pamazām nonācām arī līdz kādai ierakstu vadīšanai. Un tad jau bija jāskatās, kā tas kontakts veidojas ar pašiem māksliniekiem…

Un kā tas kontakts parasti veidojas?

Grūti... Tā ir smalka lieta. Kādreiz kaut ko vajag noklusēt, kādreiz kaut ko vajag pateikt caur puķēm vai neteikt nemaz un klusiņām izdarīt. Jāskatās. Protams, vieglāk strādāt ar mūziķiem, kuri paši pārzina ierakstu virtuvi un saprot, ko var izdarīt skaņu režisors, un kas vairāk atkarīgs no viņiem pašiem. 

Tu un tavi kolēģi strādā gan ar koncertu, gan studijas ierakstiem. Arī starp tiem ir milzīga atšķirība. Vienā gadījumā tu gandrīz neko nevari ietekmēt, bet otrajā gadījumā vari ietekmēt ļoti daudz. Kas tev patīk vienā un otrā gadījumā?

Koncertā ir grūtāk, bet, par laimi, pirms koncertiem ir mēģinājumi. Bet… Ir tāda nelaime, ka koncerta rīkotāji starp skaņdarbiem vienmēr grib kaut ko pārkrāmēt, un tad viss, kas ir izmēģināts, kaut kā jāpārķer un jāizlāpās.

Mums Berlīnē bija tāds eksāmena tips, kas saucās apmēram tā: "Ķer, ko vari!". Apmēram tā, ka tu atnāc uz ieskaiti, un nezini, kas tajā būs. Vai tie būs 10 tiroliešu Alpu ragi, vai 10 čellu ansamblis, un tev bez sagatavošanās jāraksta. Koncertos reizēm sanāk, ka ir jāķer, ko nu var. Bet nu – parasti jau ir mēģinājumi, lielos vilcienos mēs arī apmēram zinām, kā kurā koncertzālē ko panākt, kā mainās akustika, kad sanāk publika. Bet studija – tas atkal ir kaut kas cits. Mēģinām un eksperimentējam. Citreiz neeksperimentējam – jau zinām, kādam jābūt rezultātam.

Mums, "Klasikas" darboņiem,  parasti ir savi nakts murgi, kas bieži vien saistīti ar to, ka esi studijā, tūlīt jārunā, bet nav skaidrs, kas tieši jārunā un kas skanēs. Vai arī tev ir kādi šausmu sapņi saistībā ar tavu darbu?

Laikam jau nav. Cenšos ierakstiem tomēr pagatavoties un pāršķirstīt kādreiz arī savu studiju laiku klades un pierakstus, jo mums bija brīnišķīgi pasniedzēji, kas mūs tieši gatavoja neparedzētām situācijām, lai uzreiz varētu ātri reaģēt un saprast, kur ko pamainīt. Bet, protams, vienmēr ir tā, ka dabā tu atnāc un citādāk: kur esi izplānojis ielikt mikrofonus, tur, izrādās, ir VIP rindas krēsli, un gribēdams tur nevari ielikt mikrofonus, kas būtu ideālais halles rādiusa punkts.

Vai ir kāds šāds "ugunsgrēka" gadījums, ar ko tu varētu padalīties, par ko klausītājam nav ne nojausmas?

Bijušas reizes, kad tiešraides laikā nodeg viens no stereo kanāliem un koncerts tālāk tiek raidīts monovariantā. Ir gadījumi, kad jāraksta vairāki solisti, un dažas primadonnas, kad redz, ka viņām nav mikrofona (lai gan mēs lietojam tā sauktās platās kardioīdas, kuras var nolikt zināmā attālumā, un principā operdziedātājs no jebkura rakursa ieies šajā mikrofonā kvalitatīvi iekšā), noteikti pieprasa mikrofonu arī sev. Bet mums vairs nav, kur pielikt! Pults ir pilna! Bet nu – mēs to mikrofonu tomēr pielikām, vadu arī uzlikām, un viss bija kārtībā.

Vairāk - ierakstā. 

Pilns sarunas teksts drīzumā būs lasāms portālā lsm.lv.

Raidījumā skan:

Romualds Kalsons. "Negribis". Māra Krievkalne, Rīgas Doma zēnu koris (dziedātājos – Varis Kurmiņš no sagatavošanas klases), Jānis Rinkulis (klavieres), diriģents Jānis Erenštreits, skaņu režisors Jāzeps Kulbergs 1985.

Selga Mence. "Neba maize pate nāca" (dainu vārdi). Kamerkoris "Ave Sol", diriģents Imants Kokars. 2003, no "Latviešu kordziesmas antoloģijas", skaņu režisors šeit un turpmāk – Varis Kurmiņš

Ilmārs Dzenis, Juris Kulakovs. "Vakars" (fragments)

Herbijs Henkoks (Herbie Hancock). "Watermelon Man". Mūziķu grupa "Green Petroleum Funk"

Līga Celma-Kursiete. "Arbūza sēkliņas". Ansamblis "Brokastis četratā" (Andis Klučnieks – flauta, Mārtiņš Zilberts – klavieres, Jānis Stafeckis – kontrabass, Aivars Krastiņš – sitaminstrumenti) 2008.

"Lieli ceļi, mazi ceļi" – latviešu tautas dziesma Ilzes Gruntes un Zanes Šmites apdarē (fragments).  Ainars Mielavs, Andris Alviķis, Zigfrīds Muktupāvels (balsis), Ilze Grunte (basģitāra), Kaspars Bārbals (dūdas), Mikus Čavarts (sitaminstrumenti)

Raimonds Pauls – Jānis Peters. "Spuldze un nakts taureņi" (no tāda paša nosaukuma cikla) Edgara Račevska un Edgara Lindes apdarē (fragments). R.Pauls (klavieres), RSU jauktais koris "Rīga", Pēteris Liepiņš (basģitāra), Raitis un Reinis Ašmaņi (sitaminstrumenti), diriģente Zane Zilberte 2013.

Lolita Ritmanis. "Women Warriors: The Voices of Change". Mūzika filmas beigu titriem (Hopeful). Latvijas profesionālo orķestru mūziķi, diriģente, idejas autore un producente Eimija Andersone (Amy Andersson) 2021.

"Šķiratiesi, zosu pulki – latviešu tautas dziesma Rīsa zvejnieku" apdarē. Zane Šmite, Anta Eņģele, Ilze Grunte, Artis Gulbis 2003.

Harolds Ārlens (Harold Arlen). "Over the Rainbow" / "Pāri varavīksnei". Oskars Petrauskis (saksofons), Raimonds Petrauskis (sintezators) 2005.