30. jūnijā visa Latvija sveica Jāni Peteru 75. jubilejā, un daudz laimes dzimšanas dienā Dzejniekam vēl arī programma "Klasika".

Raidījumā "Benefice", ko veidojusi Ilga Auguste, studijā aicinot jubilāru, iepazīstamies ar dziesmām, ko, iedvesmojoties no Petera dzejas, komponējuši neskaitāmi latviešu komponisti, uzzinām, kuras bijušas pirmās ar Jāņa Petera dzeju komponētās dziesmas, lūkojam, kas notiek, kad dzejnieka spalva sajūt Mūzas pieskārienu un kavējamies atmiņās par laiku, kas darīja darītāju. Ak, jā, vēl sarunā noskaidrojam uzvārda "Peters" izcelsmi un arī to, kāpēc Raimonds Pauls Jāni Peteru reiz iedēvējis par čigānu, kam daudzi noticējuši... Un kā saviļņojoša dziesma izskan dzejnieka pateicības vārdi dzīvesbiedrei Baibai, bez kuras klātbūtnes paveikts nebūtu nekas.

Dzejnieks dzimis Kurzemē, kur bērnībā pārdzīvojis visšausmīgākos laikus – kara laikus. Par savām mājām viņš ilgus gadus saucis Liepāju, kur, strādājot teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu, saticis Lielo Mūziku.

"Nevaru spriest, kāds tolaik bija teātra muzikālais līmenis, taču tur uzveda gan "Tosku", gan "Pīķa dāmu" un "Rigoleto". Stāvēju aizkulisēs, muti pavēris, un apbrīnoju, kas notiek uz skatuves. Esmu absolūti nemuzikāls, bet domās spēju nodziedāt gan Kavaradosi, gan Rigoleto partijas," teic dzejnieks.

Par savu mīļāko vietu Rīgā viņš sauc Vecrīgu: pa to varot staigāt kā pa muzeju – gan sajūsmināties, gan nomierināt nervus. Bet vasarās Jānis Peters kļūst vidzemnieks – ar mājiņu kāpās un jūru līdzās, kaimiņos hokejistam Artūram Irbem.

"Jūrmalas klusums ir apdullinošs. Kad uzpūš mazs vējiņš, priedes iešalcas. Man nemaz nav jāstaigā gar jūru; pietiek ar apziņu, ka tā ir līdzās," prāto Jānis Peters.

Lai gan dzejnieka tētis, savlaika brīvības cīnītājs, mīlējis rakstīt pantus, pats jubilārs gan domā, ka dzejnieka gēns viņā no mammas – Endzelīna laikmeta latviešu valodas un literatūras skolotājas, kas jau agrā bērnībā mazajam Jānim priekšā lasījusi gan Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu", gan Raiņa lugas.

“Vēlāk biju pārlasījies Stendālu, Strindbergu, visus Viļa Lāča romānus. Zem mācību grāmatām vienmēr bija palikts apakšā kāds romāns, līdz pat Vollesam,” ar smaidu agrīnās jaunības aizraušanos ar literatūru atceras dzejnieks.

Viņa pirmā skolotāja rakstīšanā bijusi slavenā kinozinātniece Valentīna Freimane. Arī pirmie dzejoļi tapuši Liepājā, kur vietējai avīzei veidoti arī raksti par labiem cilvēkiem.

"Ir labi, jaunais cilvēk! Bet nenesiet man nekrologus," teicis laikraksta redaktors, izlasot jaunā censoņa jūsmīgos garadarbus… Jo dzīvam cilvēkam taču piemīt aizdomas, bailes, šaubas.

"Kad Liepājā ieradās Mirdza Ķempe, šķita, ka eņģelis nolaidies no debesīm," stāsta dzejnieks un atzīst, ka tieši latviešu dzejas karaliene Ķempe kļuvusi par viņa literāro padomdevēju, konsultanti un visādi labo gariņu, kas palīdzējusi jaunajam talantam iekarot Rīgu. Un tieši Mirdza Ķempe bijusi tā, kura Peteru aizvedusi uz laikraksta "Cīņa" redakciju un iepazīstinājusi ar tās galveno redaktoru Ilmāru Īvertu: "Tiku pieņemts lauksaimniecības nodaļā. Sākumā biju ļoti apvainojies, bet vēlāk – dikti priecīgs, jo dabūju redzēt īstu dzīvi: braucu komandējumos pie cukurbiešu audzētājiem, traktoristiem," atceras Peters.

Strādājot "Cīņā", tapis arī labi zināmais dzejolis "Latviešu sarkano strēlnieku laukumā”, kam komponists Romualds Jermaks  nekavējoties uzrakstījis arī mūziku.

"Dzejoli biju iesniedzis Īvertam drukāšanai, bet nakts vidū viņš to izņēma no lappuses un kliedza: "Kas tā par rētu Ļeņina rokās?!" Tajā pašā laikā Jermaks savu dziesmu ar visiem vārdiem bija iesniedzis „Literatūrā un mākslā”, un Hugo Rukšāns, Daces Rukšānes vectēvs, nodrukāja to pirmajā lappusē. Biju ļoti lepns," saviļņojumu neslēpj dzejnieks.

Kad Jāni Peteru pie sevis pārvilinājusi žurnāla "Zvaigzne" redakcija, “Cīņas” redaktors bijis traki dusmīgs: sak’, no "Cīņas" taču neviens labprātīgi projām neiet!

Tāpat raidījumā "Benefice" dzejnieks dalās atmiņās par laiku, kas saistīts ar intensīvo darbību Rakstnieku savienībā, Tautas frontes dzimšanu un Atmodas trauksmainajām noskaņām, kad sāka realizēties tautas idejas. Taču diemžēl sabiedriskie notikumi uz laiku pielikuši punktu dzejnieka aktīvajai jaunradei.

Jānis Peters pieder tiem latviešu dzejniekiem, kurš mācējis būtiskāko pateikt, īpaši neiepinot dzejoļos politiku, lai gan nenoliedz, ka daudzi no tiem ir ar sabiedrisku nozīmi. "Neesmu pret politisku dzeju. Arī "Latviešu sarkano strēlnieku laukumā" tāda ir, rakstīta ar latvisku lepnumu, bet – politiska. No šodienas viedokļa raugoties, Ļeņina piesaukšana ir nevajadzīga, bet piederu tai paaudzei, kas ar labo Ļeņinu cīnījās pret slikto Staļinu."

"Tagad esmu brīvs no visiem pienākumiem, piederu pats sev un gribu šo statusu nostiprināt. Jā, jā, esmu traks, jo savos 75 gados gribu vēl kļūt par dzejnieku," smej Peters un stāsta par daudzajiem pasūtījumiem, kas šobrīd aktuāli.

Jānis Peters neapšaubāmi ir viens no tiem dzejniekiem, kuru dzejā ierosmi smēluši neskaitāmi latviešu komponisti. Sadarbība ar Raimondu Paulu vien ir ko vērta.

"Pauls pie manis atnāca pēc krājuma "Dzirnakmens" iznākšanas, kas tika novērtēts ļoti augstu. Nesen bijām sastrīdējušies: biju viņu par kaut ko kritizējis, un tad nu Raimonds teica: "Ja es tik gudrs, raksti pats!"

Dzejnieks precīzi atceras, ka pirmās dziesmas, ko Maestro sacerējis ar viņa vārdiem, bijušas divas: dziesma "Zilā", pret kuru Maestro sākotnēji bijis skeptisks, un "Ances romance" Oļģerta Dunkera filmai "Klāvs – Mārtiņa dēls".  "Raimonds uzrakstīja melodiju, ritmu, es pieskaņojos. Viņa moto bija –  galvenais, lai zāles būtu pilnas! Priecājos, ka šīs dziesmas publika mīl vēl joprojām."

Tā nu sākusies radoša un cilvēciska draudzība, kas ir aktuāla vēl joprojām. Vēl īpaši laba saprašanās dzejnieku saista ar Mārtiņu Braunu, Pēteri Plakidi; pagodināts dzejnieks jūtas, ka arī Pēteris Vasks rakstījis mūziku ar viņa dzeju. Savulaik cieši sadarbojies arī ar Ivaru Vīgneru, Uldi Stabulnieku, Ģedertu Ramanu. Visus nenosaukt.

Vaicāts par dzejas rakstīšanas virtuves pusi, dzejnieks prāto, ka te esot samanāmas divas raksturīgas nianses. "Ja rakstu vārdus filmām, teātriem, Dziesmu svētkiem vai citām pasūtījuma lietām, tad ir jāsēž pie galda un jāraksta – patīk vai nepatīk. Viens nu gan: ja esmu fiziski noguris, neko nevaru pasākt."

"Otra joma ir īstais dzejnieka darbs: tā ir kā stihija, kad tev ienāk prātā rindas, motīvi. Jebkurā vietā var ķert šīs rindas, arī vadot auto. Atceros pat konkrētas vietas, kur esmu apstājies, lai pierakstītu. Droši vien tieši tāpat ir arī komponistiem. Neesmu nevienam jautājis." 

Par jubilejas lietām runājot, dzejnieks ir strikts: "Jubilejas ir jēdzīgas tikai tad, ja jubilārs ir spējīgs strādāt – atskaitīties un parādīt, ko paveicis!"