20. martā 60. dzimšanas dienu svin diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, operdziedāšanas klases vadītājs, simfoniskā orķestra diriģēšanas docētājs, JVLMA operstudijas "Figaro" mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis!

Par savu ceļu mūzikā Viesturs pateicīgs savam tētim – leģendārajam kordiriģentam Daumantam Gailim. "Ar mūziku esmu uzaudzis... Cik vien tēti atceros, vienmēr viņam blakus bijusi mūzika. Bet jocīgi: jau no bērna kājas zināju, ka būšu orķestra diriģents," atmiņās dalās jubilārs. "Iespējams, tāpēc, ka simfoniskā mūzika bija tuva arī tētim. Ja viņš nebūtu kļuvis par kora "Latvija" galveno diriģentu, domāju, ka viņš būtu izmācījies simfonisko diriģēšanu."

Gaviļnieks ar smaidu atceras savus pirmos soļus Dārziņskolā: "Nebiju no tiem, kas bez mudināšanas pie klavierēm sēdētu stundām. Biju paslinks, un daudz labprātāk ķimerējos ap radiolampām un kondensatoriem, nekā sēdos pie mācībām. Bet pienāca brīdis, kad skolas vadībai tas apnika, un man lika izvēlēties: vai nu jāpāriet uz kordiriģentiem, vai skola jāatstāj. Un tieši tad sākās patīkamais, brīnišķīgais laiks: viss man patika, varēju daudz mācīties un studēt."

"Minjona", pirmā meita

Viestura pirmais lolojums bija sieviešu koris "Minjona", kuru viņš pats sirsnīgi dēvē par savu pirmo meitu. Tomēr pēc vairāku gadu sadarbības viņš izšķīries par labu simfoniskā orķestra diriģēšanai. Šos laikus atceroties, Viesturs Gailis saka tā: "Orķestrim pievērsos jau 70. gadu beigās. Bet, lai gan aizbraucu uz Sanktpēterburgu mācīties pie Arvīda Jansona, četrus gadus paralēli braukāju uz Rīgu un vadīju "Minjonu". 

Taču izšķirties par labu orķestrim palīdzēja Mariss Jansons, kurš vairākkārt man sacīja: "Viestur, ja gribi darīt kaut ko nopietni, tev jāizvēlas viena no abām lietām. Abas apvienot nevarēs."

Šobrīd tam varu tikai piekrist, jo kora un simfoniskā domāšana ir diezgan atšķirīga. Protams, to var apvienot, sākotnēji nopietnāk aizejot simfoniskās diriģēšanas virzienā, un pēc tam pievienojot tam kordiriģēšanu. Pirmo fāzi paveicu, otro - nē. Jo neesmu jutis īstu nepieciešamību. Turklāt ar vokālo mākslu vienmēr esmu bijis saistīts tik cieši, ka kordiriģēšanas trūkumu nudien neesmu izjutis. Protams, savulaik bija patīkami tikt virsdiriģenta godā, bet lūzumu tas manā dzīvē neiezīmēja. Jā, šogad "Minjonai" jau 40 gadi. Patīkami, ka mans dibinājums ne tikai saglabājies, bet arī attīstījies un turpina dzīvot."

Ceptais gulbis un orķestris

Orķestra diriģenta ampluā Viesturs debitējis 1978. gadā, kad, mācoties Konservatorijas pēdējā kursā, sapulcinājis kopā bijušos klasesbiedrus no Dārziņskolas. "Tā bija laba prakse, lai izbaudītu, kā ir vadīt orķestri." Taču zināmu laiku jubilārs vadījis arī Latvijas Universitātes studentu orķestri, un ar to saistīts kāds amizants stāsts.

"Ar orķestrīti savulaik strādāja arī tētis, kurš kopā ar to reiz iestudēja Karla Orfa kantāti Carmina Burana. Es tiku ielikts orķestra rindās - pie šķīvjiem. Kantātē ir labi zināmā daļa "Cepts gulbis", kuras kulminācijā ceptajam putnam tiek nocirsta galva. Man tajā brīdī bija jāsasit šķīvji. Diemžēl skaļās kulminācijas vietā man iznāca tikai tāds pļirrr. Tētis uz mani TĀ paskatījās, ka sapratu: mājās labāk tovakar nerādīties..."

Orķestra diriģēšanas zinībās sākotnēji liela loma bijusi Viestura tētim. Tad - Vasīlijam Sinaiskim. Vērtīgi bijuši mācekļa gadi Sanktpēterburgā pie maestro Arvīda Jansona: "Tas bija īpašs laiks manā mūžā... Ne pirms, ne arī pēc tam neesmu tik daudz studējis un diennaktīm laika veltījis simfoniskajai mūzikai kā toreiz. No Latvijas bija arī Dzintars Josts un pie maestro mācījās vēl viens kolēģis no Maskavas. Divos trijos naktī visi vēl sazvanījāmies un pārrunājām studiju lietas!

Brīnišķīgas un gaišas atmiņas Viesturam Gailim saistītas ar brīžiem, kas aizvadīti, viesojoties Jansonu ģimenes mājās. "Tā bija tik neparasti liela sirsnība, mājīguma sajūta, ko viņi ap sevi spēja radīt!"

Tikām skološanos savā sapņu zemē Austrijā diriģents sauc par dīvainu iedomu, kuras īstenošanā kuriozu un mistisku atgadījumu nav trūcis.

Urķētāja gars

Viesturam tipisks urķētāja un meklētāja gars. Tam pateicoties, iestudētas Jāņa Kalniņa operas "Hamlets”, "Lolitas brīnumputns”. "Jā gan, urķēšanās man vienmēr patikusi. Ir cilvēki, kuriem visu mūžu patīk diriģēt "Traviatu”. Bet ir taču tik daudz kā interesanta! Tāpēc man jaunatklāšana aktuāla vēl joprojām, un visvairāk no šiem atklājumiem parādām festivālā "Dominante”. Šogad tajā esam iecerējuši iestudēt Bohuslava Martinu "Ariadni” – skaistu viencēliena operu, kuru zina retais.”

Pētot, mācoties un atskaņojot zināmus un nezināmus opusus, kopā ar Viesturu auguši arī viņa audzēkņi. Lai gan viņam pašam ir četri brīnišķīgi bērni, par saviem bērniem mūzikā viņš sauc neskaitāmus operas solistus un arī diriģentus. No visiem mums zināmajiem, tostarp labi pazīstamajiem operas solistiem no Viestura skolas sveikā izsprucis tikai retais.

"Visi manai skolai cauri gājuši. Un vienmēr ir interesanti atcerēties pirmos soļus… Lai vai cik spoži kāda talants arī neuzplauktu, itin visiem pirmie soļi bijuši nedroši. Viens no visspilgtākajiem piemēriem ir Elīna Garanča, kuras pirmā loma bija 1996. gadā operstudijas "Figaro” iestudētajā Monteverdi operā "Orfejs”. Tagad es Elīnu dažkārt pakaitinu, sak', vienreiz ņemšu un ielikšu Youtube vietnē video ar šo ierakstu,” smejas labsirdīgais maestro.

Tāpat jāmin Kristīne Gailīte, Maija Kovaļevska, Aiga Rūrāne. "Arī par saviem diriģēšanas studentiem esmu priecīgs – turklāt visi manējie strādā savā profesijā: dažādās sfērās, bet – ar orķestriem! Vienmēr esmu uzskatījis, ka visiem nav jābūt fon Karajaniem, bet lepojos ar Andri Pogu, Andri Vecumnieku, Normundu Dreģi, Gunti Kumačevu. Priecājos, ka to skolu, kuru pats guvu Sanktpēterburgā pie Arvīda un Marisa Jansoniem, varu izmantot savā praksē.”

Daudzi no Viestura Gaiļa atrastajiem, atklātajiem un iestudētajiem uzvedumiem neatkārtojas, taču viena no lielajām vērtībām ir operstudijas "Figaro" hīts – Engelberta Humperdinka opera "Ansītis un Grietiņa". "Kas to būtu domājis… Tas ir pats operstudijas pirmsākums! Pirmā opera, kurai līdzekļus dāvāja Latvijas Nacionālās operas ģilde Ņujorkā. Un redz, cik veiksmīgi viss izvērtās, ka opera ir  dzīva vēl šodien. Šobrīd cīnos par to, lai varētu parādīt arī 100. izrādi. Līdz tai palikušas vēl tikai septiņas izrādes," stāsta jubilārs.

Tuvas un tālas ieceres

Arī šogad Viesturam Gailim ieceru netrūkst, ikdiena ir spraiga un darāmā daudz. Mūzikas akadēmijā otrā semestra centrā ir diplomeksāmeni.

"Ar operstudiju "Figaro" piedalīsimies tradicionālajā festivālā "Dominante”: augusta beigās Rīgas Sv. Pētera baznīcā skanēs jau minētā Martinu opera "Ariadne", tāpat šobrīd rit darbs pie Jāņa Mediņa operas "Sprīdītis". Pagājušajā vasarā, kad Tērvetē atdzima bērnu operfestivāls, apsolīju to uzvest. Ja viss izdosies, kā iecerēts, pirmizrāde notiks maija beigās vai jūnija sākumā Mūzikas akadēmijā, bet 11. jūlijā opera būs skatāma Tērvetē.

"Bijis visādi, bet šobrīd projektu realizēšanā viss notiek, kā nākas. Protams, katrs no tiem prasa atšķirīgu enerģijas kapacitāti: vienu ideju īstenot vieglāk, citu grūtāk. Vēl neesmu atmetis cerību par 10 latviešu operizrādēm, kas tiktu ne tikai iestudētas un parādītas skatītājiem, bet arī ierakstītas - līdzīgi kā Imantam Kokaram bija kormūzikas antoloģija. Pagaidām iemūžināt izdevies tikai "Hamletu" - noformēta gan partitūra un balsis, gan studijas ieraksts un video. Nu, cerams. Jo krīzes brīžos man ieslēdzas gaiļiem raksturīgā spīts: katrs gailis dvēselē taču jūtas kā ērglis, vai ne?"

Dzimšanas dienā Viesturs Gailis būs savu draugu lokā. Tad – ievilks elpu un dosies tālāk.

Vizītkarte

Viesturs Gailis bijis Latvijas Nacionālās operas diriģents (1984–1994), LNO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1991–1994), LNSO diriģents (1998–2000). Vadījis Latvijas Universitātes simfonisko orķestri un sieviešu kori “Minjona”. Bijis XXI un XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents. Starptautisku konkursu laureāts.

Viņa vadībā uzvestas vairākas piemirstas Latvijas komponistu operas: Jāņa Kalniņa “Hamlets” un “Lolitas brīnumputns”, Ādama Ores opera “Gunda”, Jāzepa Mediņa “Vaidelote” saīsinātā variantā, Franča Ādama Feihtnera “Kefals un Prokrīda” u. c.  2013. gada Rīgas Sv. Pētera baznīcas festivālā “Dominante” Viestura Gaiļa vadībā izrādītā Otorīno Respīgi opera “Ēģiptes Marija” tika nominēta Lielajai mūzikas balvai 2013 kategorijā “Gada uzvedums”.