29. jūnijā 50. dzimšanas dienā sirsnīgi sveicam daudzu starptautisko konkursu laureātu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistara vietnieku, vienu no spilgtākajiem klarnetistiem, solistiem un kamermūziķiem, kādreizējo Sabīnes Meijeres audzēkni, Rīgas domes deputātu un arī nekustamo īpašumu aģentu Mārci Kūli!

Īpašajā jubilejas pārraidē klausīsimies ne tikai Johannesa Brāmsa Klarnetes kvintetu siminorā op. 115, ko Mārcis Kūlis kopā ar Matildes Nostices stīgu kvartetu no Čehijas 2003. gadā atskaņoja festivālā "Septembra kamermūzikas dienas" Vāgnera zāle, bet arī sarunu ar pašu jubilāru.

Vaicāts, cik gadu kopā ar instrumentu aizvadīts, jubilārs neslēpj: "Klarnete ir visas manas dzīves labākais pavadonis. Esmu kopā ar to jau kopš desmit gadu vecuma, un nedomāju arī to likt pie malas- varbūt tikai mazliet mainīt virzienu, ko daru ar klarneti, jo klarnete, kā zinām, var daudz ko. Uz tās var spēlēt gandrīz jebkuru mūzikas stilu un žanru."

Viņa spēlei piemīt ne vien žilbinoša virtuozitāte, bet arī romantisks toņa siltums, intonācijas, smalkums un teju vokāls frāzējums, un no saviem kolēģiem mūzikā raksturots kā smalks estēts ar lauksaimnieka atbildību pret katru spēlēto noti. Viņam ir ļoti kontrastējošas pašizpausmes. Kāds ir šībrīža statuss?

"Esmu precējies. Man ir divi bērni. Un pārējais, protams, ir tas, kurā izpaužu savu radošumu vai pilsonisko nostāju, vai arī domāju, kā šo zemi padarīt labāku, lai mūsu bērniem būtu jaukāk dzīvot. Tas ir mans -piecdesmitgadīgā vīrieša - pamatuzdevums -

visu uzkrāto pieredzi, ko esmu sakrājis, dzīvojot un studējot Vācijā, arī no saviem vecākiem, vecvecākiem - visu labāko dot tālāk. Protams, katra šāda liela jubileja ir robežšķirtne, kur cilvēks paskatās, ko esmu veicis, ko es gribētu darīt, kas varbūt nav sanācis, un tad izvērtēt, kāpēc nav sanācis, jo neba nu viss cilvēkiem dzīvē sanāk. Bet prieks, esmu bijis salīdzinoši čakls, līdz ar to ir, uz ko paskatīties atpakaļ."

Vaicāts, vai reālpolitika kaut kādā veidā nav aplauzusi Mārča kādreizējos ideālus, jubilārs ar atbildi nekavējas:

"Esmu pilnīgi nelabojams ideālists... Tāds piedzimu, un tāds droši vien arī palikšu.

Un domāju, ka tā ir mana galvenā atomenerģija, ar ko varu izturēt Rīgas domes peripetijas tieši šajā laikā, jo bez ideālisma agri vai vēlu mēs nokļūstam merkantilismā."

Šobrīd viņa radošais kalendārs ir ļoti blīvs. "Piedalos Nacionālā simfoniskā orķestra vasaras koncertu mēģinājumu procesā un nule kā apceļoju savas studiju vietas. Biju aizbraucis līdz pašai LībekAI, jo šogad sagadījies tā, ka mana profesore Sabīne Maijere beidz darbu Mūzikas augstskolā un bija sabraukusi lielākā daļa no visiem viņas studentiem. Tas bija mega pasākums ar klarnešu koncertu četru stundu garumā Mūzikas augstskolas Lielajā zālē.
Ar stāvovācijām, ar jautriem jokiem. Bijām vairāk nekā 44 klarnetisti no visas pasaules, daži bija lidojuši speciāli no Japānas uz šo koncertu, daži no Ķīnas. Tā sajūta bija tāda, ka es piederu pie viena milzīga ciltskoka. Profesores dzīvesbiedrs, arī klarnetists, izveidojis klarnešu koku, respektīvi, visu skolu secīgi no brīža, kad radās klarnete.Un varu redzēt, kāda maza lapiņa no milzīgā intelektuālā kolektīva es esmu, jo visas zināšanas nerodas vienā dienā. Katra paaudze atstāj kaut ko, nākamā uzlabo nākamo."
 

Vairāk un plašāk - ierakstā!