20. jūlijā 79. dzimšanas dienu svin dzejnieks, dramaturgs un aktieris Juris Helds (1942). Satiekamies Valmierā, kur dzejnieks mīt jau daudzus gadus. No tiem trīsdesmit viņš bijis Valmieras Drāmas teātra aktieris, bet pērn klajā nāca jau vienpadsmitais Jura Helda dzejoļu krājums.

Kopš 1977. gada, kad iznāca Jura Helda pirmais dzejoļu krājums "Naktsputna testaments", viņš tiek dēvēts par pirmo sirreālistu latviešu dzejā. Mēs sarunājamies gan par mūziku, gan dzeju...

Manuprāt, viena no Romualda Jermaka skaistākajām kompozīcijām "Ir tikai nakts" rakstīta tieši ar Jura Helda dzeju. Kāda ir tās tapšana?

1968. gadā iepazināmies Latvijas Televīzijā, kur viņš tur kādu brīdi strādāja. Mums bija izrāde televīzijā, senos laikos taisīja tādus ierakstus, un kaut ko Romualds tur darīja. Viņš bija lasījis manu toreiz pirmo publikāciju "Literatūrā un Mākslā" un lūdza atļauju, vai viņš drīkstot to komponēt - dzejoli "Ir tikai nakts". Man bija arī tā laime dzirdēt, kā tas skanēja Doma baznīcā. To iedziedājis arī Jānis Zābers un Kārlis Zariņš. Tā es aizgāju nedaudz pasaulē.

Jā, un arī ar Johanu Sebastiānu jūs kaut kas saista...

Ir tāds teiciens – nemeklējiet Dievu baznīcā, Dievs ir Baha mūzikā.

Negribu izlikties par kādu ārkārtīgi lielu specu. Kad klausos jūsu diskusiju "Orfeja auss", domāju – nu, apbrīnojami cilvēki, ka tādās niansēs var visu mūzikas arhitektūru atklāt. Tad es tikai nopūšos. (smejas)

Bet lasot jūsu pantus un arī dažus jūsu veltījumus mūziķiem jūtams, ka mūzika jums ir ļoti nozīmīga.

Ļoti... Šopēns man ir īpaši tuvs. Pirmais lielais lūzums manā psihē notika jaunībā, kad man bija kādi septiņpadsmit gadi. Tolaik man patika vienam blandīties pa Vecrīgu, un reiz gadījās, ka Rīgas Domā bija Mocarta Rekviēms. Kad pēc tā izskanēšanas iznācu ārā, izjūtas pat grūti izstāstīt: no vienas puses – kaut kas pārdabisks, gandrīz metafizisks, no otras puses... Uz tavu laicīgo dzīvi tas atstāj tādu iespaidu, ka tā it kā kaut kur nogrimst, pazūd, un tu vispār pats sevi it kā nemaz nejūti vairs...

Vairāk un plašāk - ierakstā!