10. augusts ir fagotista Gunāra Endzeļa dzimšanas diena, un šogad - septiņdesmit piektā! Tālab ar jubilāru tiekamies plašākā sarunā, līdztekus tai ieklausoties arī gaviļnieka mūzikas ierakstos, ko glabā Latvijas Radio bagātīgā fonotēka.

Maruta Rubeze: Zinām, ka jūsu bērni ir mūziķi, bet vai muzikalitāte atrodama arī jūsu senčos?

Tēvs man ir tīrs vidzemnieks, dzimis Sausnējā, kur spēlējis trompeti [Pētera] Leiboma pūtēju orķestrī. Sausnējā viņš gājis ganos, pavadījis bērnību, beidzis Smiltenes piensaimniecības tehnikumu kā krejotavas vadītājs. Pats esmu dzimis Vilces pagastā. Mamma bija liela dziedātāja. Es arī kaut ko dziedāju, un man tas ļoti patika, arī kaut ko spēlēju, ko nu Dievs bija devis laukos. Tieši mamma mani arī aizveda uz Dārziņskolu - bija liels konkurss, cilvēku četrdesmit, bet paņēma sešus septiņus, to skaitā arī mani. Priekiem nebija gala!

Un uzreiz uz fagotu?

Uzreiz uz fagotu! Mamma, kā jau no laukiem nākusi, gribēja akordeonu, bet Dārziņskolā tādas klases nebija. Atceros, ka stundas dalīja, skatoties, cik kuram skolotājam slodze liela. Arvīdam Resnim - Imanta Rešņa tēvam - vajadzēja vienu skolnieku, un tā nu pie viņa fagota klasē nokļuvu pilnīgas sagadīšanās dēļ. Es pat brīnos, jo es to instrumentu iepriekš pat redzējis nebiju - bet no paša sākuma tas man ļoti patika. Ļoti, ļoti patika! Dzīvoju Dārziņskolas kopmītnēs, un vakaros īsti nebija, ko darīt - naudas, ko vecāki bija iedevuši, otrdien jau vairs nebija. Ko darīt pēc stundām? Gājām un spēlējām savus instrumentus.  

Kopā arī patika uzspēlēt? 

Jā, arī kvintets tur bija! Braukājām pa skolām. Un ļoti labi! Tā ir milzīga bauda - mācīties un darīt to, kas patīk. Tā man bijis visu laiku.

Saites ar Zemgales pusi, ar Jelgavu - tās bijušas un ir vēl aizvien ļoti spēcīgas. Kā īsti bija ar Dārziņskolu? 

Kādā 9. klasē es tur kādas trīs, četras reizes liku trigonometriju. Un nenoliku. Prasti sakot, mani no Dārziņskolas izmeta. Un paldies Dievam! Jelgavā aizgāju un iestājos trešajā kursā bez kādām problēmām un bez dziļām matemātikas zināšanām. Par mūzikas priekšmetiem vispār runas nebija, tur biju galvastiesu pārāks. Savukārt tad, kad beidzu Jelgavas mūzikas vidusskolu, bija tāds nolikums, ka konservatorijā jaunos studentus uzņem ar norīkojumu. Nezinu - vai bija tur kādas kvotas vai kas, bet es to norīkojumu nedabūju, un mani paņēma armijā. Esmu no tiem, kuriem armiju vajadzēja... Lai gan par krievu armiju labu runāt nevar, manā dzīvē tā nospēlēja ļoti labu lomu. Dienēju Kaļiņingradā, kur biju vienīgais fagotists. Diriģents mums bija armēnis Kanajans, kurš bija ļoti godkārīgs - viņam vajadzēja fagotistu, bet instrumentu nebija. Kaļiņingradas mūzikas vidusskola iedeva instrumentu, bet par to man divreiz nedēļā bija jābrauc uz mūzikas vidusskolu spēlēt tās simfoniskajā orķestrī. Nu, burvīgi! Kas bijis armijā, tas zinās - ja divreiz nedēļā tu tiec projām... Citi gaida nez kādas atvaļinājuma zīmes! Tā ka armija man bija ar plusa zīmi. Toreiz, 1966. gadā, mani iesauca uz trim gadiem, bet 1967. gadā iznāca pavēle, ka notiek pāreja uz diviem dienesta gadiem. 1968. gadā krievu karaspēks iegāja Čehoslovākijā, un arī es biju tieši tur - visi pulki 1968. gadā bija Čehoslovākijā. Aizmugurē mierīgi spēlējām savus orķestra gabalus... Bet lielākais ieguvums no tā bija šāds: kad novembrī armija gāja no turienes ārā, visi, kas bija pabijuši Čehoslovākijā, pēc diviem gadiem tika mājās.

Un tad uz konservatoriju pēc tam gājāt? 

Jā. Bet tāpat bija jāliek eksāmeni. Bet problēmu nekādu nebija. 

Šķiet, ka fagots vēsturiski lielākoties saistīts tieši ar militārajiem orķestriem?

Fagots ir pilnīgi visos orķestros! Varbūt cara armijā vai senākos laikos, kad vairāk bija militārie orķestri. Mums gan fagots vairāk velk uz vieglo pusi, turklāt šobrīd ir saksofonu milzīgais pieplūdums. Burvīgs instruments, nekādas vainas, bet akadēmisks instruments gan tas ir tikai ļoti nosacīti. Atsevišķos skaņdarbos. Saksofonisti visu ir pārņēmuši, un potenciālie fagotisti, tāpat daudzi citi, pamazām vairs neiestājas - visi sāk staigāt ar saksofona kastēm. (smejas) 

Vairāk un plašāk - ierakstā.