"Kas man ir mūzika? Ala, kur paslēpties, avots, kur dvēselei veldzi smelt, lāde, kur to saglabāt..." Ar šādiem vārdiem savas attiecības ar mūziku raksturojis vijolnieks, diriģents, komponists un pedagogs Andris Riekstiņš, kuru šodien, 19. janvārī, ar īpašu "Benefici" sirsnīgi sveicam 75. jubilejā!

Viņš ir cēsinieks. Apguvis profesionalitātes pamatus, Andris Riekstiņš 1974. gadā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā absolvējis profesora Voldemāra Stūrestepa vijoļspēles klasi, bet vēl pēc septiņiem gadiem - Valentīna Utkina kompozīcijas klasi. 2003. gadā Andris Riekstiņš saņēmis maģistra diplomu kvarteta spēlē pie Agnes Sprūdžas.

Jau studiju laikā viņš sācis spēlēt vijoli Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, vēlāk - toreizējā Latvijas Radio un televīzijas vieglās mūzikas orķestrī un bigbendā - abās mūziķu vienībās uzstājies daudzviet Eiropā. Kopš 1995. gada Andris Riekstiņš bijis Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas vijoles klases pedagogs, arī skolas stīgu orķestra un Cēsu stīgu kvarteta vadītājs, kuriem viņš radījis ne tikai savus opusus, bet veicis šiem instrumentu sastāviem arī citu komponistu darbu aranžējumus.

Kā Andra Riekstiņa dzīve rit patlaban, uzzinām, ieklausoties nesen notikušajā telefonintervijā.

Rūta Paula: Pieci gadi aizritējuši, un mēs atkal sazināmies. Kur tevi ir sasniedzis "Klasikas" zvans?

Andris Riekstiņš: Esmu savā mājā, laukos, netālu no Cēsīm: skatos pa logu un priecājos par sauli. Tas ir daudz jaukāk nekā daudzdzīvokļu namā pilsētā!

Kā tev šobrīd klājas? Droši vien baudi brīvību un mieru.

(..) Esmu pensijā, taču katru vasaru esmu saistīts ar radošo mūzikas nometni "Vītolēni" Gaujienā – jau kopš 2003. gada. Katru gadu viņiem rakstu jaunu oratoriju, kādu opusiņu. Interesanti: es kļūstu arvien vecāks, bet Gaujienas nometnes dalībnieki – aizvien jaunāki. Bet kaut kā mēs visi labi saprotamies! 

Lielu daļu savas radošās dzīves esi bijis saistīts ar diviem pilnīgi atšķirīgiem orķestriem: ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Latvijas Radio bigbendu, tolaik vēl Radio un televīzijas orķestri. Kas noteica tavu izvēli? Tādi diezgan lieli pretmeti.

Kad otrreiz iestājos augstskolā, lai studētu kompozīciju, daudz mazāk laika aizņēma darbs estrādes un vieglās mūzikas orķestrī. Līdz ar to man bija vieglāk pabeigt otrās studijas, jo patiešām tajās nomācījos visus piecus gadus – pēc pilnas programmas. Tas man atļāva nemācīties tikai dažus priekšmetus no pirmās studēšanas reizes.

Tādas pilnīgi atšķirīgas, bet savstarpēji bagātinošas lietas, vai ne?

Muzikāli un mākslinieciski estrādes un vieglā mūzika īsti nav tas, uz ko māksliniekam būtu īpaši jātiecas. Tas drīzāk bija tāds naudas darbs un iespēja vairāk laika veltīt studijām.

Vijolnieks, komponists, diriģents, pedagogs. Kā tev izdevies sabalansēt visas šīs nodarbes?

Diriģēšana – tā ir tāda lieta... Kaut vai jau pieminētā Gaujienas nometne – tur darba loks ir visai plašs: ikreiz mainās sastāvs, tādēļ jāinstrumentē. (..) Jādomā, kā nodarbināt jauniešus, jo viņi taču atbraukuši kaut ko darīt. Līdz ar to tur iznāk tāda diezgan plaša mēroga dauzīšanās. (Smejas.) Ar to spēlēšanu… Studijas, kuras pabeidzām pie Agnes Sprūdžas, stipri bagātināja. Radās repertuāra izpratne par kvartetu kā tādu, jo Agne ir īpaša kvarteta entuziaste, un lielā mērā tādi kļuvām arī mēs. Vispār jau kvartets ir atsevišķa mūzikas joma, kur viss ir dievīgi! Visi komponisti ir rakstījuši kvartetam, līdz ar to visu kvarteta repertuāru principā izspēlēt nav iespējams. Un tas ir burvīgi.

Tad jau arī saprotams, kāpēc 1995. gadā, kad atgriezies Cēsīs un sāki strādāt Cēsu mūzikas vidusskolā, viens no taviem darbiem bija kvarteta izveidošana.

Labi, ka tādi kolēģi trāpījās! Ja nav tādu kolēģu, ar varu neko nevar izdarīt. Lai kaut kādā mērā konstituētos, visi beidzam augstskolu trešo reizi: visi kļuvām par maģistriem. 

Tavas kompozīcijas gan kamermūzikā, gan orķestrim vienmēr izpelnījušās ievērību un arī dažādas balvas. Piemēram, visi atceras, ka tūkstošgades mijā tu uzrakstīji simfonisko skaņdarbu "XX. Post scriptum" – atvadas no 20. gadsimta. Vai kopumā esi gandarīts par savā mūžā paveikto?

Ja cilvēks aizdzīvojis līdz tādiem gadiem [kā es], viņam ir pienākums būt gandarītam! Ja viņš nav gandarīts, tad viņš vienkārši skaita savas kļūdas... (Smejas.) Tāpēc arī šobrīd mēģinu pārāk neatslābināties – vēl jau kāds pirksts kustas, ar kvartetu šad un tad kaut ko uzspēlējam. Ir jāpieņem tas, kas iznācis!

Raidījumā skan Andra Riekstiņa kompozīcijas:

"Burē" no cikla "Senās Rīgas dejas", kas "Arēnā Rīga" izskanēja vasarā notikušo Latvijas skolu jaunatnes XIII Dziesmu un deju svētku Simfoniskās mūzikas koncertā "Daudzskanīgais debesjums" Apvienotā Latvijas skolu jaunatnes simfoniskā orķestra sniegumā Pētera Plūmes vadībā

Miniatūra Rondo Toccare altam un klavierēm – veltījums Arigo Štrālam, rakstīta Augusta Dombrovska jauno mūziķu konkursam 2011. gadā, ko atskaņo par labāko tā interpretētāju atzītā lietuviete Ugne Petrauskaite un koncertmeistare Daiva Stuļģīte

Pirmā daļa "Allegretto" no Koncerta vijolei ar orķestri – Lauras koncerta, ko klausāmies Andra Riekstiņa Autorkoncerta ierakstā 2005. gada 4. novembrī Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē. Soliste – Stella Zaķe, kopā ar viņu muzicē Vidzemes mūzikas skolu apvienotais simfoniskais orķestris autora vadībā

Skaņdarbs simfoniskajam orķestrim "XX gadsimts. Post scriptum" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Normunda Šnē ierakstā