Jubilārs Andrejs Selickis: Katru dienu jūtos kā jaunpiedzimis

Kaut arī 13. februārī komponistam Andrejam Selickim aprit sešdesmit, ik dienu viņš jūtas kā jaunpiedzimis: "Man ir laime tā justies!" Beidzamie gadi kompozīcijā bijuši īpaši ražīgi, un autors neslēpj – darbam visvairāk rosinot viņa eņģeļi mūzikā: "Gandrīz viss, ko esmu rakstījis beidzamajos gados, saistīts ar Latvijas Radio kori – tas ir Sigvards Kļava, kurš ģenerē manu personību un mūziku."

Viens no ražīgākajiem sakrālās mūzikas radītājiem Latvijā Andrejs Selickis dzimis 1960. gadā Daugavpilī un uzskata, ka viņa dzimšanas dienas dati "1302" veido maģisku skaitli – viņaprāt, visi šajā datumā dzimuši laimes krekliņā, pie tam 1960. gads un 60. jubileja atklāj kādu dievišķu simetriju, īpašu lietu kārtību.

Viena no viņa svarīgākajām atziņām rodama grāmatā "Hieromūka Vasīlija Rosļakova dzīves stāsts". "Kas nav pazinis patiesas lūgšanas saldmi, tas nav dzirdējis eņģeļus dziedam. Viņu mūziku nevar saklausīt tieši, bet kā nepieejamās Dievišķās Gaismas netveramā melodija tā atskan – bez skaņas, vienīgi šķīstajā sirdī."

"Jubileja nav nekāds joks… Padomājot, cik man gadu, pateikt to ir ļoti grūti – katrā ziņā pats jūtos kā jaunpiedzimis, turklāt katru dienu, visu laiku tā jūtos – man ir laime tā justies," nopietni saka komponists, kurš Daugavpilī nodzīvojis tikai pirmo pusotru gadu, bet tad ģimene pārcēlusies uz Ogri.

"Manas saknes ir Latgalē, bet interesanti, ka pašā Daugavpilī nebiju bijis kopš dzimšanas. Kad turienes pareizticīgo katedrālē vīru koris "Gaudeamus" kopā ar Ivaru Cinkusu atskaņoja programmu, kas pēc tam iegāja arī diskā, aizbraucu viņiem līdzi, un sapratu, ka tur ir tā mana naba – vienalga, kaut vai tas bijis tikai pusgads, esmu tur dzimis, un tas mani ir veidojis. Pēdējos gados sanāk rakstīt latgaliešu mūziku, un esmu pārlaimīgs –

tieši tagad ir tas dzīves posms, kad Latgale ir īpaši aktuāla manai muzikālajai dvēselei, manai sirdij, manam garam. Jūtos ļoti laimīgs, kad rakstu latgaliski."

Sešu gadu vecumā Selickis sācis mācīties vijoļspēli Ogres Mūzikas skolā pie Lilitas Ronkas, bet pēc tam kļuvis par īstenu rīdzinieku – mācījies Jāzepa Mediņa bērnu un mūzikas vidusskolā, kur viņa īpašo pedagogu vidū bijusi Maija Kurme un Tamāra Kalna. No 1979. līdz 1986. gadam Selickis bijis Pētera Plakida kompozīcijas klases students.

Ceļā viņš sastapis daudz zīmīgu cilvēku – Arvo Pertu, Artūru Grīnupu, Pēteri Plakidi, Selicka pedagogu Mūzikas akadēmijā. Katrs viņa dvēselē atstājis savas garīgās pēdas. "Man ļoti dārgi šie cilvēki – tikai grūti vārdos par viņiem pastāstīt," saviļnoti teic komponists. "Ļoti žēl, ka Artūrs Grīnups tik ātri aizgāja no mums. Domāju – šausmas, šobrīd esmu tieši viņa vecumā! Viņš ir pasaules klases autors – žēl, ka viņa mūziku neatskaņo ne Latvijā, ne pasaulē.

Par Arvo Pertu man pavisam grūti stāstīt… Man viņš bija un vēl aizvien ir ne tikai garīgais tēvs un skolotājs mūzikā, bet arī kā tēvs dzīvē, jo pats izaugu bez tēva. Kad viņš toreiz aizbrauca no Padomju Savienības, ilgi nevarēju atgūties – tas bija tāds trieciens…

Jo toreiz nevarējām ne sarakstīties, ne sazvanīties – it kā cilvēks būtu miris! Daudz man devuši arī cilvēki, kuri nav ne mūziķi, ne komponisti – baznīcas tēvi, priesteri, mūki, svētie, kuri ir šeit, starp mums. Ja tu dzīvo un zini, ka tev kaut kur netālu un blakus ir šādi cilvēki – tas ļoti, ļoti stiprina."

Nozīmīga personība Selicka dzīvē bijusi Pēterim Plakidim. "Kad pabeidzu Mediņskolu, gribēju stāties Tallinas konservatorijā, taču Perts man atzinās, ka ilgi šeit vairs nebūšot, jo braucot projām, un svētīja mani tomēr palikt Rīgā. Ko man bija darīt? Biju jauns. Likās, ka no visiem mācībspēkiem, kas toreiz strādāja mūsu konservatorijā, vajadzētu mācīties pie Pētera Plakida. Pats pie viņa piegāju un teicu – vai nu mācos pie jums, vai arī braucu projām. Pēteris mani paņēma pie sevis un kļuvu par viņa mācekli. Viņš uzreiz man atklāja, kā dzimst mūzika – kā no divām skaņām dzimst trešā, tas ir ļoti vienkārši. Atlika man viņa kontekstā šo tēzi pieņemt. Viņa paša rokraksts bija ļoti spilgts – mani darbi, kurus viņš labotu, būtu kļuvuši izteikti ‘plakidiski’, tāpēc nesu viņam jau gatavus darbus – tad viņš man skaidroja un rādīja, kā un ko varētu labāk izdarīt. Pētera aiziešana man bija traģiska – viņš man bija ļoti dārgs gan kā cilvēks, gan kā komponists. Pēdējos gadus manai mūzikai ir sakrālā ievirze, tā kļuvusi savādāka, bet tādu viņš mani ir izauklējis, un tāds es esmu. (..)

Ne es esmu mūks, ne īpaši taisns, nevaru arī teikt, ka man piemīt īpaša askēze – askēzei vajadzīga šķīstība. Bet tas ‘kambarītis’, kurš manī ir svēts – ja tas ir, tad varbūt arī ir iespējams tai askēzei ienākt.

Šādas mūzikas tapšanai ir citas likumības – nav kontrastu, tajā nav nekā pasaulīga."

Vairāk un plašāk šeit!