"Māksla - tā ir nepareizu lēmumu slavināšana... Principā tās lietas visas ir risināmas, ja skatāmies no šodienas viedokļa. Bet... tad nebūtu tik daudz skaistas mūzikas," smej dziedātāja Sonora Vaice, kuru 3. maijā sirsnīgi sveicam skaistā un apaļā jubilejā.

Viņai pieder viena no tām retajām balsīm, kas droši var stāties līdzās orķestrim, kurā dominē pūšaminstrumenti, kaut pati reiz teikusi, ka šķitis - tā balss nemaz tik liela nav... "Balss ir balss, svarīgi ir tas, kā to pavada," uzskata dziedātāja. "Balss lielumam pēc būtības nav īpaši lielas nozīmes. Drīzāk svarīgi, kādu repertuāru mēs varam dziedāt, izejot no šī balss tipa un spēka. (..)

Savulaik man ļoti pareizi teica mana Itālijas profesore Katja Andželoni, sacīdama tā: tev ir vienmēr jāskatās - var būt kāda loma, kas pēc nosaukuma rakstīta tavai balsij, bet tu tajā vari justies šausmīgi neērti, un būs kāda loma, kas galīgi nav rakstīta tavai balsij, bet tā burtiski "izklājas"vtavas balss priekšā. Piemēram, liriskais soprāns var būt maigs, silts, matēts, ass. Katram ir savas kvalitātes, kas vairāk dotas, un ar tām jāspēlējas."