28. jūnijā 50. jubilejā sveicam pianisti, koncertmeistari un pedagoģi Sandru Jalaņecku.

Līdzās mūzikas ierakstu baudīšanai - arī intervija ar gaviļnieci. Runājam par īpašo mūziku un mūziķiem, skolniekiem, no šodienas atgriežamies pagātnē arī Ilzes Graubiņas klasē, kuru Sandra Jalaņecka atceras ar lielu sirsnību: "Ar viņu bija tāda drošības sajūta - ja viņai nospēlēts un ja viņa saka, ka ir labi, tad varu iet uz koncertskatuves."

Bet par pašas gaitām pedagoģijā jubilāre saka tā: "Domāju, ka pedagoģijai un dārzniecībai ir milzumdaudz kopīga. Tas pats vien ir. Ir jāzina, ar ko aplaistīt, ar ko pamēslot, lai labi aug. Un kurā brīdī neko nedarīt - atstāt mierā. Vai arī kurā brīdī izņemt un pārstādīt, citādi vienkārši neaugs, jo šī nav īstā vieta.

Ja tu pa īstam domā par pedagoģiju, tad ir grūti no šī viedokļa. Parasti ir tā: ir darba priekšmets, darba līdzekļi. Tad kas ir mūsu darba priekšmets? Bērni. Tur ir ļoti daudz emociju, vesela psiholoģiskā pasaule! Man ļoti patīk mazie bērni, bet man liekas, ka es ar viņiem tik labi nevaru [komunicēt]. Man patīk tas kategoriskais tīņu vecums, jo viņiem vēl ir tik skaidrs, ko viņi grib vai negrib."