"Klasikas" vissirsnīgākie sveicieni dzimšanas dienā Ilonai Rupainei - komponistei, skolotājai, muzikoloģei, Latgales vēstniecības "Gors" Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītājai kopš tās atklāšanas dienas 2013. gadā.

"Es rakstu tāpēc, ka ir, kas dzied," izteikusies mūziķe, kura profesionāļa ceļu sākusi Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, to turpinājusi studijās Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas nodaļā un Kultūras akadēmijas Kultūras menedžmenta maģistrantūrā. Kopš 1987.gada Ilona Rupaine pati ir Rēzeknes mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas pasniedzēja, un nu jau turpat divdesmit gadu arī mākslas menedžmenta kursa docētāja Mākslas akadēmijas Latgales filiālē.

Viņa pati dziedājusi koros "Ezerzeme" un "Austrenis", tiem sākusi rakstīt latviešu tautas dziesmu apdares un oriģināldarbus, kas pamazām iegājuši daudzu Latvijas koru un Dziesmu svētku repertuārā. Tautas dziesmas ir Ilonas Rupaines viena no lielākajām mīlestībām, to apdares viņa rakstījusi arī korim Ave Sol, Ņujorkas latviešu un Rēzeknes Mūzikas vidusskolas korim. Un par kompozīcijām viņa saņēmusi dažādas godalgas, tostarp Autortiesību bezgalības balvu.

Ilonas Rupaines dzimšanas dienā viņu sveicam ar kādu vēsturisku un ļoti īpašu ierakstu - ar viņas un Eināra Lipska oriģināldarbu, dziesmu spēli "Ķēniņmeita. Latgales pasaka", kas 2013. gada 30. maijā skanēja Latgales vēstniecības "Gors" atklāšanas koncertā.

Bet pirms tam - saruna ar jubilāri, kas pa tālruni notika pirms divām nedēļām...

***

Dzimšanas dienu jubilāre sagaida labā noskaņojumā: "Garastāvoklis ir teicams, ļoti labs!"

Vaicāta, kāds viņai bijis aizvadītais gads un šis laiks kopumā, jubilāre saka tā: "Pirmais pandēmijas vilnis daudziem, arī man, bija tāds kā atpūtas brīdis, uz sevi vairāk vērsts. Man tas pirmais pandēmijas laiks diezgan labi patika, jo sakārtoju daudzas lietas mājās un darbā, iesāku veidot arī jaunas kompozīcijas – laiks pagāja ražīgi un ļoti jēgpilni.

Otrais pandēmijas laiks ir nogurdinošāks, jo nevar saprast, kad tas finišēs, vai sekos vēl nākošais un kā tālāk dzīvosim. Tāpēc tagad esam mazliet uz pauzes, bet par spīti visam – optimisma pilni. Mēs – es domāju "Gors" un arī es pati – gan kā mūziķe, gan kā mūzikas menedžere, gan kā cilvēks."

Taujāta par kompozīcijām, kas šajā laikā dzimušas, Ilona Rupaine aklāj: "Tas, kas radies, vēl nav atskaņots – Kultūrkapitāla fonds atbalstīja manu darbu, ko projekta variantā nosaucu par "Kaķu simfoniju": tas ir jaundarbs bērnu korim un kamerorķestrim, ko uzrakstīju pirmās pandēmijas laikā. Joprojām koristi to cenšas mācīties, bet viņiem tas grūti padodas, jo jaunu materiālu iemācīties attālināti, turklāt bez skolotāja, ir samērā sarežģīti, arī orķestris nevar spēlēt kopā. Ceru, ka tas kādreiz beigsies."

Ilonas Rupaines īpašā mīlestība allaž bijusi latviešu tautasdziesma, tā ļoti bieži piedalās viņas darbos. Vai arī "Kaķu simfonijā" ir to atblāzma? "Vienā daļā ir gan! Domāju, ka tautasdziesma ir dzīva manī," uzsver komponiste,

uz jautājumu, kas viņai liek atgriezties pie mūsu folkloras un kas ir tie avoti, no kuriem viņa smeļas, atbildot, ka izskatījusi, šķiet, visu iespējamo repertuāru krustu šķērsu reizes desmit: "Mājās man ir visi iespējamie melodiju krājumi, tautasdziesmu tekstu krājumi, skatos internetā ierakstus un pierakstus. Pēdējos gados arvin vairāk veidojas tā saucamā mana tautasdziesma – kad rakstu līdzīgi tautasdziesmai, un grūti saprast robežu. No tautas melodijas paņemu kādu impulsu – interesantu motīvu, ritmisku akcentu vai frāzi, un tālāk jau ir mana interpretācija. Diezgan brīvi esmu ar to rīkojusies, nepieturoties pie oriģināla. Tas arī ir tas, ka tautasdziesma "dzīvo manī". Tas nozīmē, ka es šo tautasdziesmu izdzīvoju caur sevi un reizēm tā transformējas līdz nepazīšanai."

Kormūzikas jomā Ilona Rupaine galvenokārt raksta konkrētiem izpildītājiem – vai tas arī nosaka, kāda būs apdare, kāds ievijums, kāda būs partitūra kopumā? "Adresāts man ir ļoti svarīgs," uzsver komponiste. "Man patīk, ja pazīstu diriģentu vai kori, jo tad es tiešām cenšos iedomāties gan šī kora skanējumu, gan arī reizēm diriģents pasaka – neraksti soprāniem augstāk par to vai to noti vai neraksti saržģītas partijas tenoriem... Tas noteikti ir daudz labāk, ja redzu konkrēto kolektīvu, jo rakstīt kaut kam nezināmam ir ļoti sarežģīti un grūti kontrolēt procesu, kas veidojas beigās. Vismīļākie un, manuprāt, arī vislabākie mani darbi ir tie, kas tapuši maniem draugiem un koriem tepat Rēzeknē, vispār Latgalē – šie darbi izdzīvoti un mēģinājumos vēl palaboti un pieslīpēti, veidojoties skanējumam, kas beigās patīk arī man pašai."

Vēl aizvien uz Ilonas Rupaines pleciem ir Latgales vēstniecības "Gors" mākslinieciskā vadīšana un pasākumu rīkošana. Kā kopumā pēdējā laikā klājas "Goram"? "Ar kolēģiem smējāmies – pirms pāris dienām notika negadījums:

manai kolēģītei uz afišu staba bija piekarināta 2020. gada marta afiša. Zīmīga afiša, jo tieši martā sākās pandēmija – no 13. marta pasākumi tika atcelti. Un vienā dienā šī afiša nokrita! Mēs visas tik ļoti sapriecājāmies, jo uztvērām to kā zīmi, ka pandēmija tūlīt, tūlīt beigsies,

un vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti ceram - vasarā notiks arī 2020. gadā plānotie pasākumi, kas vairākas reizes tika pārcelti. Visvairāk jau nomoka neziņa, tas ir vissarežģītākais, ka nevar īsti ieplānot pasākumus. Vai valdība ļaus rīkot pasākumus, cik cilvēku tos drīkstēs apmeklēt. Ir ļoti, ļoti daudz nezināmo. Bet, plānojot darbus, mēs uzreiz ieplānojam gan plānu A, gan plānu B. Pateicoties "Kultūrtelpas" projektam, esam iegādājušies āra skatuvi, LED ekrānus. Līdz ar to esam gatavi darbam arī āra apstākļos gan lielākam, gan mazākam cilvēku skaitam.

Pagaidām esam izdomājuši, ka koncertus atsāksim pēc Jāņiem, un vasarā katru sestdienu "Gorā" būs iespējams kaut ko dzirdēt un redzēt. (..)

LR3 "Klasika" Ilonas Rupaines dzimšanas dienu atzīmē ar viņas un Eināra Lipska oriģināldarbu "Ķēniņa meita. Latgales pasaka", ar kura pirmatskaņojumu 2013. gadā tika atklāta Latgales vēstniecība "Gors". "Lai gan tas notika tikai pirms astoņiem gadiem, sajūta ir tāda, it kā tas būtu noticis kādā citā dzīvē, jo intensitāte, strādājot koncertzālē, ir ļoti, ļoti liela," atzīst Rupaine. "Gadā mums ir ap 160, 180 pasākumiem, un reizēm, paskatoties uz iepriekšējā gada kalendāru un redzot, ka bijis kāds vērienīgs notikums, mums liekas, ka tas bijis vismaz pirms pieciem gadiem... Līdz ar to astoņi gadi paskrējuši ļoti ātri. Taču piepildīts un neaizmirstams bijis arī laiks pirms tiem astoņiem gadiem un vēl agrāk, kad koncertzāles ideja vēl tikai tapa.

Latvijā mēs zinām, ko nozīmē uzcelt koncertzāli, un redzam, kā ar to iet Rīgai – arī mums negāja viegli, bet varbūt mūsu labā lieta bija tā, ka bijām pirmie.

No vienas puses tas bija grūti, ka bijām pirmie – jo neviens īsti nesaprata, kas tā tāda koncertzāle un vēl Rēzeknē, kas tad uz to nāks, "priekš kam" tik lielu un vai vispār to vajag... Bija liela neticība gan no apkārtējiem cilvēkiem, gan, domāju, neviens Latvijā mums neticēja – ka kaut kas tāds izdosies. Tas kaut kādā ziņā bija vieglāk, jo nebija to lielo gaidu un cerību. Mēs arī bijām pirmie, kuriem bija jāmēģina saprast, kā šāda koncertzāle atklājama. Gribējām, lai atklāšana būtu daudzveidīga, bet viens no akcentiem būtu arī latgaliskais piesitiens. Domājot par to, ka esam reģionāla zāle, cerēt un gaidīt, ka mūs apmeklēs ļoti daudz rīdzinieku vai ārvalstu tūristu, mēs nevarējām. Bija jārēķinās, ka mūsu galvenais apmeklētājs būs reģiona iedzīvotājs, līdz ar to jau pašā sākumā mēģinājām uzrunāt mūsu auditoriju - jauniešus un bērnus, kas turpmāk šo zāli apmeklēs.

Tagad redzam, ka tas mums izdevies, jo daudzi no tiem bērniem un jauniešiem, kas piedalījās koncertrzāles atklāšanas koncertā, iestājušies mūzikas vidusskolā, viņi ir mūsu koncertu apmeklētāji.

Mēs viņus redzam, viņi mūs sveic dzimšanas dienā un atceras par mums. Un tad, domājot par to, ka tie būs mūsu bērni un jaunieši un ka tas būs latgaliski, man nācās pieņemt grūto lēmumu – skaņdarbu radīt pašai. Kā nu sanāca, tā sanāca," smej jubilāre. "Vismaz mums pašiem tas bija liels notikums – ļoti centāmies, un bija liels gandarījums pēc tam, kad pirmie koncerti izskanēja."