Jubilāre Elīna Bukša: Kaut kā nespēju uztvert virtuālo tiešsaistes koncertu pasauli

"Negribu izlikties, ka viss ir ļoti labi – iestājies interesants posms, un mums visiem sākumā bija pamatīgs šoks. Pirmajā nedēļā, kad sākās karantīna, auga saslimušo skaits un skanēja satraucošās ziņas, nevarēju pat īsti pieskarties instrumentam. Tad es nodarbojos ar dārzniecību – tā man bija terapija. Pēc kāda laika, protams, atguvos, un tagad jau liekas, ka viss būs labi un kaut kā mēs to pārvarēsim," telefonintervijā no Briseles saka lieliskā latviešu vijolniece Elīna Bukša, kurai 20. aprīlī aprit trīsdesmit.

2013. gadā saņemot "Lielo mūzikas balvu 2012", Elīnas uzrunas galvenā būtība bija liels, sirsnīgs paldies pedagogam Ojāram Kalniņam. "Laikam ejot, mainās arī sajūtas un atmiņas. Augot un kļūstot pieaugušākai, aizvien vairāk novērtēju viņa padomus. Neskatoties uz to, ka

mūsu attiecības bija brāzmainas, jo ļoti daudz strīdējāmies un bija dažādi interesanti mirkļi, kad mums nesakrita domas, domāju, ka visa pamatā bija skolotāja neprātīgā mīlestība pret mūziku – tā visvairāk manī dzīvo.

Arī tas, ka skolotājs mācēja iemācīt strādāt. Diezgan drastiski tas notika, un mazam bērnam jau nekad negribas vingrināties. Ļoti labi atceros skolotāja nostāju - jāpadara darbiņš, un pēc tam ir brīvais laiks, kad vari darīt visu, ko vēlies. Neskatoties uz to, ka mēs, daudzi mūziķi, dzīvojam visai turbulentu dzīvi ar ceļošanu, viesnīcām un esam nepārtrauktā kustībā, vienalga – manī dzīvo tā sajūta, ka darbiņš katru dienu jāpadara – viena stunda vai divas, bet ir jābūt kādam progresam. Un par to skolotājam paldies."

Un kas ir galvenie akcenti, kas bijuši būtiski pēc Lielās mūzikas balvas saņemšanas? "Tās bijušas muzikālās tikšanās ar maniem tālākajiem profesoriem vai, kā man labāk patīk viņus saukt, mentoriem – Ogistēnu Dimē, Annu Čumačenko, bet pēdējos divus vai trīs gadus sadarbojos ar vācu vijolnieku un diriģentu Kristofu Popenu un arīdzan Midori, kas ir mana mūza. Viņi visi četri ir tie, kuri ietekmējuši manu attīstību. Protams, visi koncerti, pārsteidzošie mirkļi uz skatuves gan kopā ar senajiem, gan jaunajiem partneriem. Vairāku ierakstu iznākšana. Tie ir septiņi gadi, kas bijuši produktīvi un piesātināti ar to pašu trako mūzikas mīlestību."

Vienlaikus Bukša nenoliedz: "Protams, ir arī tādi mirkļi, kad nedaudz jāpasēž un jāpadomā. Man kā vēl salīdzinoši diezgan jaunai māksliniecei ir visādi periodi, teikšu atklāti – nav vienkārši. Pasaule ļoti mainās, un mainās arī vērtības.

Man mūzika un māksla vienmēr ir pirmajā vietā un tikai pēc tam kādas mūsdienu aktualitātes – es vienmēr meklēju dziļumu; lai jebkas, ko daru, ir nozīmīgs un tīrs,

lai visam, ko daru, kodols un sākums ir labs un patiess."

Uz jautājumu, ar kuriem mūziķiem uz skatuves viņa saprotas vislabāk, māksliniece no Latvijas kolektīviem nekavējoties min Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". "Tālāk Eiropā tas ir Ljēžas filharmoniskais orķestris, ar kuru esmu ieskaņojusi divus diskus. Vienmēr, atgriežoties pie viņiem un spēlējot kopā, ir māju sajūta – tas ir liels simfoniskais orķestris, bet cilvēku enerģija tajā ir ļoti vienota. Vēl bijusi dažādi kamerkolektīvi. Vēl arī Karaliskais Valonijas orķestris, ar kuru šeit, Beļģijā, esam daudz spēlējuši."

Elīna Bukša vienmēr mīļi gaidīta arī Latvijā. Pērn viņa uzstājās kamermūzikas koncertā kopā ar savu trio "Aventure". "Tā ir ļoti īpaša ideja, kas aktuāla jau divus gadus – kad tiekamies, cenšamies ļoti šo laiku noslogot, iedziļināties un eksperimentēt. Ļoti ilgojos pēc saviem kolēģiem! Šobrīd esam nodalīti viens no otra, un visticamāk, ka mūsu vasaras plāni diemžēl tiks pārcelti un atcelti. Mēģinām kalt plānus nākotnei un domāt par arvien jaunām programmām. Tas ir ļoti īpaši, ka ir personības un cilvēki, ar kuriem, dalot enerģiju uz skatuves, tu kļūsti par daļu no kaut kā lielāka – tas ir ļoti skaisti! Tu vairs neesi pats par sevi, bet tiešām dalies ar saviem kolēģiem. Manuprāt, mēs viens otru esam ļoti labi atraduši, kaut gan arī mums gadās dažādas domstarpības – visādi emocionāli konflikti bijuši, tomēr tas viss ir mīlestības vārdā pret mūziku."

Pretēji citiem ansambļiem, Elīnas Bukšas trio tiešsaistē nemuzicē. "Šajā ziņā esam diezgan vecmodīgi," saka Elīna. "Kaut kā nespēju pagaidām uztvert visu šo virtuālo tiešsaistes koncertu pasauli...

Mēs arī netaisāmies to darīt. Vienīgais, ko varam – vienkārši komunicēt. Ļoti palīdz humors – regulāri viens otru smīdinām un mēģinām to omu nedaudz uzprišināt."

Pilnu sarunas versiju lasiet šeit!