Komponista Jēkaba Jančevska daiļradei aizvadītais gads bija īpaši nozīmīgs, jo 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" tika pirmatskaņota viņa Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija). Izpildītāju vidū bija tādi talanti kā Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers un Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. 

"Komponists palēnām un pēctecīgi ir tuvojies simfonijas žanram caur citu žanru bruģētu ceļu, un šī stratēģija ir izrādījusies veiksmīga. Ērģeļsimfonijā pausto domu bagātību komponists ir dāsni aprakstījis intervijās pats, tādēļ es gribu dalīties ar savām atziņām par šo darbu un Jēkaba valodu tajā.

Man šķiet, ka šobrīd mēs jau varam runāt par "jančevskisko" rokrakstu. Mēģināju sev nodefinēt, kāds tas ir, un es to nodēvēju par "neovintāžas" stilu, lai man Jēkabs piedod par šo kalambūru un jaunizgudrojumu – varēs no tā pēc tam atteikties.

"Vikipēdija" to raksturo tā: "Nosaukums "vintāža" pieder vīndaru leksikai un apzīmē augstas kvalitātes vīnu, kas gadu desmitiem tiek uzturēts izcilos apstākļos." Šis vārds tika saprasts kā neticama garša, ekskluzivitāte un pats galvenais – neiespējamība neizgatavot ko līdzīgu.

Nu, un tad es varu teikt, ka Jančevska Pirmā simfonija ir kā tāds labs, nogatavināts vīns, kas iepildīts četrās daļās, kur ir jūtamas unikālas instrumentu sastāva saspēles garšas un apbrīnojama meistarība nediskriminēt nevienu instrumentu, iekļaut ērģeles kā organisku, simfoniskajam orķestrim piederošu vienību.

Partitūra ir bagāta ar faktūru daudzveidību, tembrālo un harmonisko pāreju krāšņumu, kurā Jēkabs ieauž gan iekšējās, gan ārējās pasaules kolāžu ainavas, īpaši jau otrajā daļā. Šis ir darbs, kas ved uz nākotni caur pagātni," Jēkaba Jančevska daiļradi un rokrakstu raksturo "Lielās mūzikas balvas 2025" žūrijas locekle Iveta Grunde.

Komponists par labajiem vārdiem jūtas samulsis un ļoti priecājas par piešķirto nomināciju: "Ar šo taču nav iespējams konkurēt! Par Ivetas jaunvārdu es jau zināju, un es viņai arī aizsūtīju "paldies" ziņu, sakot, ka es lepojos ar šo titulu. Skaidrs, ka es tiešām dažreiz sajūtos, ka varbūt ne īsti dzīvoju šajā laikā. Mans rokraksts ir… 

Man ir grūti atrast sevi šajās modes tendencēs, ja tādas vispār vēl pastāv, tāpēc tur varētu būt kaut kas aizķēries no tādiem senākiem laikiem. Bet es tā saprotu, ka žūrija to domā kā komplimentējošu raksturojumu."

Komponists uzskata, ka ir pats sev lielākais kritiķis, un tā tas bijis arī simfonijas kontekstā: "Es jau laikam pats sevi visvairāk kritizēju – man liekas, ka ir vēl tūkstoš lietu, ko tur varēja izdarīt. Bet ir jau grūti to visu paredzēt akustiski, cilvēciski un muzikāli. Gribas jau par visu atbildēt kā komponistam, bet esmu sapratis, ka tas nav iespējams, un es cenšos ar to sadzīvot." 

Kaut arī sākotnēji viņu nereti pārņem domas, ka savus skaņdarbus varētu uzlabot, pārlikumus un labojumus komponists raksta ļoti reti: "Šad un tad varbūt es mēdzu pārstrādāt instrumentācijas vietas, kas man šķiet neveiksmīgas, bet rakāties mūzikā, saturā un mainīt tematiku – man ir tāda sajūta, ka es to nemaz nedrīkstu darīt. Jo tad rodas sajūta, ka es nemaz to gabalu nekad nepabeigšu. Tāpēc es mācos likt tomēr malā." 

Savu pirmo simfoniju komponists rakstīja aptuveni trīs gadus – tikai agros rītos. 

"Ja pieskaita laiku, ko pavadīju domās par simfoniju, tie varētu būt pat pieci gadi. Protams, ar pārrāvumiem, bet tas ir ļoti riskants piegājiens – tik ilgi rakstīt mūziku. 

Ņemot vērā, ka tu arī pats laika gaitā mainies, tu riskē gan saturiski, gan formas un struktūras ziņā. Viss var viegli pajukt, un tur ir kaut kas bīstams. Par to es šīs simfonijas sakarā diezgan pamatīgi satraucos – tur ir dzirdams dažādu dzīves periodu skatījums," Jēkabs Jančevskis atklāj. 

Gaidot Lielo mūzikas balvu, komponists paralēli turpina strādāt jau pie jauniem darbiem. "Ir sakrājies ļoti daudz – jāsāk atkal plānot kaut kā savs laiks. Ir daži darbiņi ārzemēm, tad ir arī šis un tas tepat uz vietas, bet neko konkrētu es negribu teikt, pirms neesmu vēl sācis rakstīt," smejas Jēkabs Jančevskis.