Sarunā ar jubilāru Jāni Šipkēvicu (1982) atceramies balss pirmsākumus Dzenīša un Britena mūzikā, paslavējam Maskatu un Paulu, runājam par pašizgudrotām valodām un aranžējumiem, iegriežamies aptiekā un nonākam uz Mēness, skan kora balsis un skolotājas Maijas Kurmes papēdīšu klikstoņa ("lifts tikai skolotājām"), visu vainago "Ezeri", Kārlis Lācis un jaunā albuma tituldziesma.

Vai 40. dzimšanas diena ir kaut kāda barjera, kas jāpārlec?

Iepriekš nekad nebija šķitis, ka tas varētu kaut ko nozīmēt, bet, lai arī cik es tam pretotos, jūtu, ka man tomēr tas kaut ko nozīmē. Varbūt ir arī vēlme iesākt jaunu ciklu dzīvē, jaunu spēles nodaļu ar jauniem, vismaz mainītiem noteikumiem, kuros jau būtu jauni izaicinājumi un citu formu radošie rāmji.

Tātad tu mums tagad soli jaunu operu?

Operu gluži nē, varbūt tikai ar dejošanu pašam ar sevi, ar baletu.

Jāni, kādi ir tavi nākotnes plāni? Varbūt vari iedot kādu kontūru tam citādajam „tu”?

To es tiešām nezinu. Tas, ko cenšos izdarīt, ir savilkt pilnus teikumus jau iesāktām konstrukcijām un mēģināt īstenot darbus, kurus allaž esmu domājis un lolojis. Protams, primāri tas ir bijis solo albums, bet ir daudzas, dažādas nelielākas tērcītes un strautiņi, kuri visu laiku urda pie auss. Pandēmijas laiks ļāva tiem pieķerties, un es priecājos, ka varu sākt tos īstenot.

Vai esi labās attiecībās ar savu balsi?

Tuvās, jā. Es vienmēr esmu juties tiešām labos draugos ar balsi.

Gan iekšējā balss, gan arī balss saites man ir ļoti saistītas. Varbūt liksies kā muļķīgs izteikums, bet es tiešām jūtos, ka balss ir mans galvenais instruments, un varu tai uzticēties. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka man tāda dāvāta.

(..) Tas, ko esmu novērojis, ar gadiem darbojoties un vairāk iepazīstot, kas es vispār esmu par zvēru – sāku nepārdzīvot, ja kāds tuvais mērķis uzreiz nenokļūst līdz noliktajam rezultātam. Ir idejas, kas veidojas 8 vai 12 gadus, un tie rezultāti ir pat interesantāki un negaidītāki – tas ir kaut kur nolikts, viņš fermentējas un notiek visi procesi, un beigās attopies, ka ir gatavs pats no sevis.

To fermentēšanos es labi varu iztēloties, bet kā tev pašam ieprogrammēt, ka tev kaut kur bēniņos kas tāds ir un nogatavojas? Kā neaizmirst?

Man ir sajūta, ka labās idejas neaizmirst, arī tās, par kurām liekas – bāc, bija tik laba doma un es pusmiegā nepierakstīju. Tās īstās vienkārši neatlaiž. Vai nu tās nāk vēlreiz, vai tiešām ir sajūta, ka šis tevī ir bijis jau iepriekš – es nevis to esmu izgudrojis vai sakomponējis, bet esmu to atcerējies. Andris un Reinis Sējāni, un arī Gatis Zaķis ir baigi labie detektori – ja viņi saka, ka nav šo dzirdējuši, tad ir puslīdz droši, ka tas ir mans.

Tavas dziesmas es kā klausītājs novērtēju, bet tad atkal mēģinu iejusties tavā ādā – par to apbrīnojamo atklātību, to logu, kuru esi nolēmis atvērt klausītājiem.

Cenšos, bet vēl ļoti tāls ceļš ejam, lai es justos tiešām drosmīgs. Domāju, ka es ļoti daudz ko paturu pie sevis un noklusēju. Varbūt tieši pašcenzūras dēļ noklusētais būtu pats interesantākais, bet varbūt tomēr notikt nevar tas, kas nevar nenotikt.

Bet es zinu, ka manī iekšā ir bargs cenzors, arī nepārliecinātība un kompleksi, kas liek domāt – nē, tā nevar, tas nav labi. Tā ir tāda mūžīgā cīņa.

Jā, bet tā laikam ir cīņa, kuru jūti tikai tu, nevis arī klausītāji.

Nu, tagad mēs to visi zinām. Tagad tā ir mūsu cīņa.

Kas ir tas, ko dari nesaistīti ar mūziku?

Mīlu savu ģimeni un esmu ar bērniem. Blakus mūzikai, man šķiet, ka nekas man nav devis tik daudz prieka kā mani bērni, mana sieva un mīlestība. Es to ļoti novērtēju un vispār neuzskatu par pašsaprotamu, ka man ir tāda privilēģija – būt ģimenē un just mīlestību katru dienu.

Varbūt vari pateikt kādu nozīmīgu ieteikumu par albumu „Apgaismo mani”., kas mums vērtēšanai tika nodots pavisam nesen, pirms dažiem mēnešiem?

„Apgaismo mani” man nāk līdzi kādus gadus divpadsmit – es to biju iedungojis telefona balss ierakstā, braucot mašīnā, kad mēs rakstījām „Instrumentu” pašu pirmo albumu.

Te arī ir tas stāsts par to, ka īstais brīdis ir jāsagaida, un dažkārt viss, kas tev jādara, ir jānoliek malā vai jāpaskatās no citas puses.

Tās dziesmas ir mani bērni, kuri mani nav atraidījuši pat, ja es esmu bijusi kaut kur citur. Mans albums kaut kādā mērā ir mana muzikālā ģimene, kurā var redzēt, kas es vispār esmu. Tas ir tāds mans DNS.

Ko tu sev novēlētu – kas tev visvairāk nepieciešams, lai iegūtu to galējo, augstāko brīvību, kad tev ir gandrīz pilnīgi vienalga, ko par tevi domā un saka, kad tu skaidri zini, ka ej vispareizāko ceļu?

Tu arī pateici to, kurp vēlētos doties – es vēlētos būt pēc iespējas patiesāks, autentiskāks un drošāks par to, ka esmu labs tāds, kāds esmu, un nevis tāds, kādu mani sagaida. To es novēlu visiem.