30. maijā mūžībā aizsaukta dziedātāja, Rīgas operetes teātra prīma Inta Spanovska (1935-2019).
Izsakām dziļu līdzjūtību mākslinieces tuviniekiem, draugiem un kolēģiem...
"Klasikas" vilnī dziedātāju pieminam, vēlreiz noklausoties viņai veltītu "Benefici" - Rūtas Paulas veidota, "Klasikas" ēterā tā izskanēja 2015. gadā, sveicot 80. gadskārtā.

Intas Spanovskas soprāns uz Rīgas operetes skatuves mirdzēt sāka 1963. gadā, un turpat gadsimta ceturksni ļāvās un atvērās daudzu tēlu visdažādākajām emocijām - priekam, skumjām, laimei, izmisumam.

Tika izdziedāts desmitiem lomu klasisko operešu un mūsdienu muzikālo izrāžu iestudējumos, paralēli gatavotas kamermūzikas koncertprogrammas un veikti ieraksti Latvijas Radio.

"Dziedāšana jau no bērna kājas man bijusi mīļa: vienmēr tā mani ir saistījusi, vienmēr šķitis - cik tas viegli, visu varu... Pati aizgāju uz mūzikas skolu, pati - uz Konservatoriju: neviens mani nebīdīja un nedīdīja, jo man pašai bija skaidrs, ka gribu dziedāt," stāsta šarmantā dziedātāja, neslēpjot, ka savulaik apguvusi arī baleta mākslu - starp citu, plecu pie pleca ar pašu Māri Liepu!

Savulaik Inta gribējusi dziedāt krogā. Bet tad kāds teicis - ja dziedāšot tur, netikšot nekur tālāk. Nevarēšot dziedāt Operā... Tā nu iztikusi bez kroga, toties ar pieciniekiem iestājusies mūzikas skolā. "Nebija jau toreiz īsti, kur sevi parādīt - tagad ir visādi konkursi, tikko cilvēkbērns iemācījies šļupstēt..."

Vai operete vieglāka par operu? Nekā nebija! "Operetē jādzied tikpat labi kā operā, pat vairāk: jārunā turklāt. Man laimējās, ka Konservatorijā uzņēma operetes kursu...

Viļumanis noskatīja no galvas līdz kājām, bet Vīgners atzina, ka smukas acis un smukas kājas - lai tik ejot uz opereti.

Tā nu aizgājām - es, Astra Krēsliņa, Aina Bajāre..."

Jau 1963. gadā Inta Spanovska nodziedājusi savu pirmo lomu Operetē - un ne jau šādu tādu! "Loma bija ģeniāla, turklāt režisors bija pats Smiļģis. Sviridova operetē "Dzirksteles" dziedāju galveno - Tatjanas lomu, dublējoties ar tālaika primadonnu Sniedzi... Tā ka man nebija nekādas ieskriešanās - tāpēc jau Konservatorijā tūlīt paņēma trešajā kursā. Sākumā gāja kā gāja, bet tad pēkšņi sāku saņemt pieciniekus - laikam tās smukās kājas palīdzēja," garšīgi smejas dziedātāja, kura savulaik mācījusies arī finanšu tehnikumā. Dziedātāja stāsta par pedagogiem, režisoriem un neslēpj, ka bijusi diezgan liela brīvdomātāja un no sava viedokļa paušanas nekad nav vairījusies. Toties lomas it visas bijušas mīļas.

"Operetes studijā mūsu audzinātāja bija Vera Singajevska - studija bija viņas lolojums. Tur bija arī Vera Baļuna, Alfrēds Jaunušans - lieliski pedagogi, bet Singajevska... Pirmkārt viņa bija brīnišķīgs cilvēks - viņa mums bija draugs, māsa, māte. Ļoti vienkārša, cilvēcīga. Tolaik viņai puikas - Māris un Gundars - piedzima, man savukārt Harijs. Gundars ar Hari bija kā brāļi - draudzējās līdz pat pēdējam..."

Māksliniece dalās atmiņās gan par skaistajām lomām, gan sadarbību ar režisoriem un par skaistu ieguvumu uzskata viesizrādes Krievijā: "Kādas man tur bija ovācijas... Turklāt viņiem ļoti patika mana nekrieviskā izruna. Tur man bija liela piekrišana..." Jautāta par mīļākajiem kolēģiem, Inta Spanovska teic, ka visi bijuši jauki, taču ciešākā sadarbība izvērtusies ar Edgaru Zveju, Jēkabu Krēsliņu, Juri Pučku, Vilni Rakstiņu.

"Īpaši jau Jēkabs Krēsliņš - viņš tik labi prata mīlēt... Nekad nevarēja saprast, vai pa īstam, vai tikai lomā. Tā ir liela māksla - ne katrs spēj tik pārliecinoši mīlēt uz skatuves."

Ierakstu jomā Inta Spanovska ir pateicīga koncertmeistaram Mārim Skujam, kas vedinājis ierakstīt kamermūziku. Te rindojas Arvīda Žilinska, Lūcijas Garūtas, Sergeja Rahmaņinova, Georgija Sviridova un franču komponistu mūzika. Māksliniece sniegusi arī virkni kamermūzikas koncertu. "Mans vadonis šajā jomā bija Māris: līdz pat viņa aizbraukšanai uz Austriju sniedzām 2000 koncertu! Viņš bija kā menedžeris, sastādīja programmas un visu sakārtoja - pati tik gudra nebiju," smaida dziedātāja, kura kopā ar vijolnieku ansambli "Kantilēna" izbraukājusi arī visu PSRS, bet ar kori Amadeus, kam bijusi vokālā pedagoģe - Eiropu. Dziedājusi pat Parīzē!

Vai arī šobrīd dziedātāja tur roku uz mūzikas dzīves pulsa? "Paklausos, priecājos par labiem dziedātājiem, bet... kaut kā nepatīk ar vecām lietām nodarboties. Tajā ziņā man patīk Alla Pugačova, kura saka - dzīvosim šodien! Nevajag gremdēties bijušajā..."

Inta Spanovska neslēpj - savulaik rūgtus brīžus sagādājusi viņas atlaišana no teātra: "Neatcerēsimies ar ļaunu, bet smuki tas nebija. No otras puses - varbūt pat labi, ka man nebija jāpiedzīvo teātra likvidēšana."

Taču arī šodien dziedātāja par darba trūkumu un garlaicību nesūdzas: "Adu, lasu, mācos franču valodu, kuru sāku vēl baletskolā. Kad aizgāju no teātra, pietrūka mācīšanās procesa. Domāju - ko man darīt? Sāku nopietni mācīties. Rokas nedrīkst nolaist ne brīdi! Dieviņš mani aplaimojis arī ar meitu Anitu Ābelīti, dakterīti. Viņa par mani rūpējas un jūtos laimīga. Par visiem zināmo nelaimi runāt nedrīkstu - tad uzreiz jāraud... Tā ka prieku šodien sagādā meita, mazmeitiņas Lauriņa un Sofija. Divi mazbērni - Anna un Kristaps - dzīvo Meksikā, tāpēc ar viņiem satiekos retāk. Vēl man ir laba vedekla, labs znotiņš, kurš ir ēģiptietis.

Kā teica Ēvalds Valters - visas sliktās domas metiet projām, domājiet tikai par labo!

Tā nu lasu, mācos, adu, lāpu. Tā tā diena paskrien. Un vēl taču man ir dārzs, kur taisīšu to lielo dzimšanas dienas balli!"

Jānis Kaijaks par Intu Spanovsku

Intas Spanovskas skatuves gaitas savā grāmatā "Mazliet par sevi un Operetes teātri" apraksta arī cienījamais diriģents Jānis Kaijaks: "Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas vokālo klasi beidza „trejmeitiņas”- Inta Spanovska, Aina Bajāre un Astra Krēsliņa. Lai gan mācījušās vokālajā fakultātē, mākslinieces bija ieguvušas arī labu aktiermākslas skolu, kas darbā Operetes teātrī ļoti noderēja.

Inta Spanovska - lirisks soprāns ar ļoti skaistu balss tembru. Personīgi ar viņu es iepazinos 1970. gadā "Silvas" izrādē. Intas repertuārs bija visai plašs. Viņa izpildīja gan klasisko operešu varoņu lomas, gan raksturlomas latviešu komponistu skatuves darbos. Man palicis atmiņā viņas atveidotais Mariannas tēls Ābrahama operetē "Viktorija un viņas huzārs". Viņas partneris bija jaunais, talantīgais, izskatīgais un toreiz vēl maz pieredzējušais Vilnis Rakstiņš. Šajā lomā bija svarīgs Intas skatuviskais temperaments un emocionalitāte, kuru viņa pilnā mērā pielietoja, aizraujot arī partneri…Izdevusies bija arī viņas Teodora Kālmana operetē "Cirka princese" un Odeta operetē "Bajadēra". Esmu viņai ļoti pateicīgs par izteiksmīgo Žermonas lomas izpildījumu varoņkomēdijā "Sendienas".

Viena no Intas Spanovskas vislabākajām lomām bija Marija Imanta Kalniņa un Rūdolfa Blaumaņa muzikālajā komēdijā "No saldenās pudeles". Te bez izteiksmīgu raksturu izveidošanas bija nepieciešama arī liela vokālā meistarība, lai spētu iestudēt tikai Kalniņa mūzikai raksturīgo vokālo partiju, kuru Inta izpildīja spīdoši…Nedrīkstu nepieminēt viņas piedalīšanos daudzos teātra simfoniskā orķestra koncertos un koncertos kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri, ieskaņojot operešu fragmentus…Mēs visi priecājāmies, kad Inta 1978. gadā saņēma pelnīto Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu".