Šoreiz "Benefici" veltām izcilā franču diriģenta Žorža Pretra piemiņai - mūžībā viņš devies šī gada 4. janvārī...

Žoržs Pretrs droši vien būtu guvis teicamus panākumus uz ekrāna. Zilacains, ar kinozvaigznes smaidu un šķelmīgu sejas izteiksmi, ilggadējos džudo treniņos iegūtu atlētisku ķermeni, apveltīts ar pāri plūstošu enerģiju – tāds viņš ir ne tikai jaunības fotogrāfijās; starojošas pievilcības atblāzma jaušama arī mūža nogalē tapušajos attēlos. Taču Žoržs Pretrs jau kopš bērnības nodevās mūzikai, un šī izvēle padarīja viņu par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta diriģentiem, Vīnes Filharmoniķu viesdiriģentu vairāk nekā pusgadsimta garumā, Marijas Kallasas un Frānsisa Pulenka iecienīto maestro, Francijas Goda leģiona ordeņa kavalieri.

"Esmu saderināts ar visiem simfoniskajiem grupējumiem, bet nevienu neesmu apprecējis,” mēdza jokot Žoržs Pretrs.

Viņa spožā starptautiskā karjera noritējusi pasaules slavenākajos opernamos un koncertzālēs, taču lielākoties kā viesdiriģentam, tikai paretam kaut kur paliekot uz ilgāku laiku – pie Londonas Karaliskā Filharmoniskā orķestra diriģenta pults sešdesmitajos, ar Vīnes Simfonisko orķestri – astoņdesmitajos, ar Štutgartes Radio orķestri – deviņdesmitajos. Un, protams, jāpiemin arī viņa pusgadsimtu ilgušās attiecības ar Vīnes Filharmoniķiem, kam viņš bija viens no iemīļotākajiem viesdiriģentiem. Vairākus gadu desmitus par savu darbavietu Žoržs Pretrs sauca operas orķestru bedres visā pasaulē, bet bija arī atzīts simfoniskās mūzikas interprets, jo īpaši gūstot slavu ar spilgtiem franču mūzikas lasījumiem.

Viņš spēja nedēļām ilgi iztikt ar trīs stundām miega, dzenot izmisumā draugus un kolēģus.

Kad maestro apritēja 80 gadu, žurnālisti rakstīja: "Pamēģiniet vienu dienu pavadīt kopā ar Žoržu Pretru pēc viņa grafika: kaut arī esat divreiz jaunāki, jūs būsiet tie, kas pagurs.”

Viņš interesējās par aviāciju, bija aizrautīgs jātnieks un viņam bija melnā josta džudo.

Neraugoties uz cienījamo 92 gadu vecumu, Žoržs Pretrs joprojām plānoja uzstāšanās. Taču pašā gada ieskaņā, 4. janvārī, viņš aizgāja mūžībā savā īpašumā Francijas dienvidos, atstājot nākamajām paaudzēm ierakstus, atmiņas un leģendas.