Ar īpašo jubilejas "Benefici" sveicienus sūtām diriģentam, Latvijas Operetes fonda muzikālajam vadītājam Guntaram Bernātam, kuram 24. novembrī aprit 50. gadskārta. Tas ir labs gadskaitlis, jo diriģenta profesijā tas nozīmē - viss vēl priekšā!

Guntara muzikālās izglītības ceļš bijis visai secīgs: visupirms Dārziņkolas zēnu koris, kur dziedājis un vēlāk mācījies diriģēšanu, vēlāk devies uz Mūziaks akadēmiju, kur apguvis orķestra dirigēšanu. Vaicāts, kas ir būtiskākie ceļa stabiņi un līdz ar to - arī pedagogi, Guntars atklāj: "Krišs Deķis un Juris Kokars Dārziņskolā, Mendelis Bašs Mūzikas akadēmijā, pie kura jau sapratu, ka vēlos apgūt dziļāku orķestra domāšanu un izpratni. Tālāk - maestro Jānis Kaijaks. Viesturs Gailis maģistrantūrā. Tur jau bija konkrētāka vēlme - censties iepazīt operliteratūru. Un pēcāk - trīsarpus gadu garumā - studijas starptautiskajā asistentūrā Kijevā, profesora Romāna Kofmana klasē, kas pavēra plašākus apvāršņus gan diriģēšanā, gan uz mūzikas skatījumu kopumā - tas bija vērtīgs laiks."

Sarunas gaitā diriģents stāsta gan par sadarbību ar daudzajiem un dažādajiem kolektīviem, gan solistiem, ciešo saistību ar Rīgas Muzikālo teātri, kur no 1992. gada līdz pat tā slēgšanai 1995. gadā bijis diriģents. Arī pedagoģiskais darbs aizņem krietnu dzīves daļu. Kādi ir galvenie diriģenta principi darbā ar audzēkņiem un arī strādājot pašam?

"Viena lieta - apzināties savas spējas, prasmes un varēšanu šeit un tagad. Šobrīd. Taču programmās arvien cenšos iekļaut vismaz vienu darbu, kas ir nedaudz par grūtu, lai varētu to latiņu ne tikai uzstādīt augstāk, bet censties to arī sasniegt."

Guntara Bernāta svaigākie ieskaņojumi, kas Latvijas Radio rīcībā, ir no pagājušās vasaras operetes festivāla, kas jau otro reizi notika Ikšķiles estrādē.

"Protams, viena lieta, ka jūtu atbildību par šī žanra pilnvērtīgu atgriešanos apritē - būtu nepieciešams gan valstisks atbalsts, gan mājvieta. Jebkurā gadījumā Agijas Ozoliņas-Kozlovskas vadītā Operetes fonda aizsāktais darbs pie operetes žanra atdzīvināšanas ir ļoti nozīmīgs - to pierāda arī festivāls, jo publikas atsaucība aug plašumā. Viena lieta ir skaistais operetes mākslinieku koncerts, taču iepriecina arī tas, ka, noslēgumā orķestrim atskaņojot Štrausa mūziku, daļa publikas nevilcinoties dejo līdzi gan valšiem, gan polkām un mazurkām. Tas bija patīkams pārsteigums jau pirmajā festivālā. Tas mūs, mūziķus, aizrauj un pacilā."

Un kas vēl pacilā, iedvesmo un iepriecina diriģentu Guntaru Bernātu?

"Līdz ar brieduma gadiem cenšos filozofiskāk pieiet daudzām lietām, kas pasaulē notiek. Ne tikai mūzika ir tā, kas palīdz tikt pāri dzīves grūtākajiem brīžiem. Saskatu un cenšos izcelt daudzas labas, skaistas un vērtīgas lietas, kas dzīvē iespējamas. Ir jātiecas pēc skaistā un labā, kas nepārprotami ir arī mūzikā."