Ērģelniece, asociētā profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Larisa Bulava ir no tiem ļaudīm, kuriem jubileju svinēšana nav sirdij tuva nodarbe.

Tuvinieku un draugu lokā - to jā, bet oficiāli gan ne. "Tomēr par skaistu dāvanu pašai sev uzskatu koncertu, kas skanēs Rīgas Domā 20. martā, dienu pirms Baha dzimšanas dienas," saka ērģelniece, kura tieši šodien, 21. janvārī, svin skaistu dzīves jubileju. Taču "Klasika" saskaitījusi arī, ka tieši pirms 40 gadiem - 1975. gada 8. janvārī - Larisa pirmo reizi sniegusi savu pirmo lielo koncertu Rīgas Domā, par ko jubilāre pati ir pārsteigta: "Nebiju par to padomājusi, bet patiesi!"

Tomēr domu, ka šo gadu laikā Doma ērģeles iepazītas no A līdz Z, ērģelniece strikti noraida: "Tas var likties savādi, bet šīs ērģeles ir neizsmeļamas. Jā, zinu daudzus knifus, bet teikt, ka pilnībā pazīstu - nē, to ne. Un vēl: tas, ko es kā ērģelniece reģistrējot daru augšā, nenozīmē, ka arī apakšā labi skanēs. Tā kas ir absolūti neizsmeļams lauks."

Sarunā ar "Klasiku" Larisa Bulava atzīst: gadu gaitā atbildības sajūta pret savu profesiju un spēli augusi ģeometriskajā progresijā: "Prasības pret sevi ir krietni augušas, jo jaunībā jau dara visādas muļķības - visu gribas daudz un ātri... Tagad šaubas piemeklē nemitīgi, un tas to lietu īpaši vieglāku nepadara..."

"Ilgi domāju, ko 20. martā piedāvāt klausītājiem. Ir daudz mīļu darbu, taču šopreiz izšķīros par to, ka līdzās diviem ļoti pazīstamiem skaņdarbiem atskaņošu nelielus darbus, kas no Baha pūra tiek atskaņoti reti. Jo līdz savai virsotnei taču viņš nenonāca pēkšņi - pa ceļam uz šedevriem dzima arī dzaudzas mazākas pērlītes. Man sagādāja prieku tās sameklēt, parakņāties, un gribētos, lai arī klausītājiem, tas būtu patīkams pārsteigums," stāsta ērģelniece.

Vai ir darbi, pie kuriem gadu gaitā ērģelniece atgriezusies atkal un atkal? "Jau kopš pirmā koncerta Rīga Domā man vienmēr līdzi nākuši divi skaņdarbi: tā ir Baha Prelūdija un fūga miminorā un vācu komponista Jūliusa Roibkes Psalmu sonāte. Vienmēr tajos atrodu ko jaunu un saskatu, ka tur ir ko smelt un smelt. Ļoti mīlu Sezāru Franku. Arī Mesiānu."

Tāpat Larisa Bulava daudz un no sirds spēlējusi latviešu autoru darbus, un īpaši tuva viņai Maijas Einfeldes personība: "Maija man ir ļoti tuva arī kā cilvēks. Viņa ir īpaša - ar komponistes godīgumu, patiesu attieksmi. Mūzikā viņa nekad nemelo. Jā, viņas izteiksme bieži ir skarba, traģiska, bet nekad viņā neesmu vīlusies. Turklāt Maijai ir arī gaiši darbi."

Daudzkārt gan Latvijā, gan ārzemēs ērģelniece atskaņojusi Imanta Zemzara opusu "Pastorāles vasaras flautai", kas allaž tiek ļoti labi uzņemts.

Taču Johans Sebastiāns Bahs allaž bijusi Larisas lielākā mīlestība. Tieši viņa dēļ ērģelniece savulaik arī nešaubījusies par specialitātes izvēli. "Bet vēlāk jau biju tā pārņemta, ka nebija iespējams to pārtraukt." Profesora Nikolaja Vanadziņa klasē mācoties, mūziķe atceras: "Ja vien profesors redzēja, ka audzēknis ir īpaši talantīgs un savā specialitātē ieinteresēts, viņš darīja visu, lai dotu iespēju." Tieši tāpēc Larisa pēc augstskolas beigšanas vēl gadu drīkstējusi specializēties tieši ērģeļspēlē, kas tolaik konservatorijā bijusi apgūstama fakultatīvi.

Salīdzinot studentu dzīvi toreiz un tagad, profesore prāto: "Pirmkārt, tagad ir nesalīdzināmi lielākas iespējas - kaut vai tas, ka Latvijas baznīcās atjaunoti instrumenti un ērģelnieki ir vajadzīgi. Turklāt viņiem nav jāspēlē tikai dievkalpojumos.

Nebeidzu vien apbrīnot tos jauniešus, kuri, labi apzinoties, ka ērģelnieka profesija nekad nebūs peļņas avots, mācās ar azartisku aizrautību. Tas ir simpātiski.

Kā es parasti saku, man ir tikai labi audzēkņi - jauki cilvēki, tādi, kuri ļoti mīl savu profesiju." Turklāt labās attiecības turpinās arī pēc studiju noslēguma, un vēlāk Larisa ar saviem audzēkņiem tiekas kopīgos koncertos.  

Ārpus Rīgas Larisai Bulavai simpātiskas šķiet arī Liepājas Sv. Trīsvienības ērģeles, bet ērģeles, kuras savulaik viņu šokējušas (jo skan tercu augstāk), atrodas Hamburgas Jakobi baznīcā. Labus instrumentus sastapusi arī Vācijas pilsētā Nordenā un pat Norvēģijā, kur nav izteiktu ērģeļspēles tradīciju.

Vēl sarunā Larisa Bulava atklāj to, kā savulaik gājis koncertceļojumos Krievijā, kur sastapta ārkārtīgi atsaucīga publika, atzīstas, ka no visas sirds mī kamermūziku, taču ar īpašu darbu pasūtinājumiem atsevišķiem komponistiem ir diezgan piesardzīga, bet dzimšanas dienā sev un "Klasikas" klausītājiem vēl, lai mūzika sagādātu tikpat lielu prieku kā līdz šim.

Vizītkarte

Larisa Bulava ir absolvējusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas klavieru klasi (1973, prof. I. Kalniņš) un ērģeļu klasi (1974). Ērģeļspēles pamatkurss apgūts prof. Nikolaja Vanadziņa vadībā un Leipcigas mūzikas augstskolā (prof. V. Šetelihs, 1980/1981); tālāko meistarību galvenokārt veidojis pašas darbs, bagātā koncertu pieredze (gan Latvijā, gan citās valstīs), piedalīšanās festivālos, TV, radio un skaņu plašu ieskaņojumu veidošana. Kopš 1992.gada Larisa Bulava ir Rīgas Doma ērģelniece.