"Eduarda Rediko vārds masu medijos skan jau sen un diezgan regulāri. Uz jautājumu "kāpēc?" var atbildēt ar vienu vārdu: balss. Viņa balss patiesi valdzina, apbur ar īpašu dzidrumu, sirsnīgumu, vieglumu, spēku un arī enerģētiku.

Vai šo dziedātāju var ierāmēt kādos stilistiskos rāmjos? Laikam es teiktu, ka ne. Viņš nebaidās no eksperimentiem un izmēģina savas spējas, neierobežojot spēles laukumu. Skolojies viņš ir Rīgas Doma kora skolas Mūziklu dziedātāju nodaļā, šobrīd studē džezu [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, taču ar to viņam ir par maz – Eduarda aktierspēli un balsi var pieredzēt arī Dailes teātra izrādēs, jo viņš ir jaunā Dailes kursa dziedošais aktieris. "Meža gulbji", "Lauzto siržu klubs" un Ziemassvētku koncerts "Pēkšņi gaismā" ir izrādes, kur Eduarda balss ienes pārsteidzoši spilgtu kolorītu kopējā iestudējumā. Pilnīgi cita, enerģētiski atbrīvota un radošā brīvsolī palaista viņa balss atklājās festivālā "Rīgas ritmi", kur viņš uzstājās kopā ar Rīgas Doma kora skolas gospeļkori un dziedātāju Patriku Tabaku. Daudziem pagājušais gads saistījās ar Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, un arī šo svētku noslēguma koncertā "Te aust" Eduards radīja brīvības un brīnuma sajūtu – viņš burtiski aizrāva savus skatuves partnerus ar Ulda Marhilēviča dziesmu "Seko saviem sapņiem".

Visus pagājušā gada koncertus es neuzņemos uzskaitīt, bet to, ka viņa balsī ir vērts ieklausīties, es saku droši," jauno mūziķi Eduardu Rediko raksturo Iveta Grunde.

Domājot par to, kā pašam raksturot savu muzikālās darbības lauku, Eduards Rediko apgalvo: "Es domāju, ka pašlaik esmu dziedošais aktieris. Kaut kā šajā nozarē es pašlaik vairāk arī strādāju, un es sevi laikam tā arī definēju, kaut arī man ļoti tuvs ir džezs un citi mūzikas stili, tāpēc ļoti konkrēti nevaru tomēr ielikt sevi vienā nozarē."

Līdzīgi kā Ivetai Grundei, arī pašam dziedātājam grūti aptvert aizvadītajā sezonā piedzīvotos koncertus un projektus. Mūziķis atzīst, ka pašlaik viņam piedāvājumu netrūkst, kontaktu arī ne, un visam, kas nāk ceļā, viņš ar lielu prieku saka "jā".

"Man ir mazliet grūti orientēties. Ir bijuši ļoti daudzi pasākumi un koncerti, un, atskatoties uz piedzīvoto, es varu vien pabrīnīties, kā es vispār to visu paspēju," smej Eduards Rediko.

Tomēr visspilgtāk atmiņā palikusi uzstāšanās Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kā arī dalība Dailes teātra izrādēs.

Mūziķis atzīst – uzstāšanās lielas auditorijas priekšā un notikumos, kas pašam šķiet svarīgi, raisa spēcīgas sajūtas, bet ne vienmēr tām var ļauties. "Piemēram, esot Mežaparka estrādē, tās sajūtas, esot tur, nemaz nevar aprakstīt. Man likās, ka es biju tādā kā sapnī, kā citā dimensijā. Tas ir ārkārtīgi liels spēks un vienotības sajūta, kad stāv koris, dzied skatītāji, un tu jūti tādu lepnumu, ka tieši tev ir tāda iespēja būt nozīmīgā pasākumā, izpildot tik foršas un sirsnīgas dziesmas.

Es kaut ko no tā atceros, bet tas tomēr palika kā miglā. Nevar jau arī ļauties emocijām, jo ir jādzied. Es apraudājos tikai pašās beigās, kad vairs nevajadzēja dziedāt," atklāj Eduards Rediko.

Drīz vien Dailes teātrī paralēli jau esošajām izrādēm jauno dziedātāju varēs redzēt arī "Runcī zābakos".

Mūziķis stāsta: "To ir komponējis Jānis Lūsēns. Tur man beidzot būs ļaunā tēla loma – to es ar nepacietību gaidu, jo pārsvarā tās lomas ir tādas manai personībai pielāgotas. Tādas mierīgas, labas, mazliet kautrīgas."