Apaļā dzimšanas dienā sveicam vijolnieci, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra I vijoļu grupas mūziķi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu katedras vadītāju Terēzi Zīberti-Ijabu, jubilāri aicinot uz sarunu un klausoties viņas veiktus ierakstus.

Ilga Auguste: Kā tavās rokās nonāca vijole?

Man nebija izvēles (smejas). Mans tētis bija vijolnieks, mamma - pianiste. Padomju laikos, kad esmu dzimusi, ģimeņu mūzikas tradīcija bija ļoti spēcīga, un ļoti daudzas ģimenes tieši šādā veidā turpināja klasisko mūzikas izglītību. Tas bija kā dzimtas mantojums, kas, no vienas puses, ir diezgan smagi, jo tev, pirmkārt, ir jāpāraug savi vecāki, otrkārt, pašai jāizaug un jākļūst neatkarīgai no vecākiem. No otras puses, tas ir daudz vienkāršāk, jo jau esi iekšā vidē,  klasiskajā mūzikas laukā jūties kā ģimenē. Tas ir duāli - gan labi, gan slikti.

Man liekas, tas ir labi, ka es, pateicoties savam tētim, nonācu pie sava instrumenta. Paldies par to, ka viņš ir ieguldījis ļoti daudz smaga darba, jo es biju ārprātīgi spītīgs bērns (smejas).

Viņš bija pacietīgs un darīja to melno darbu, kas skolotājam jādara sākotnēji.

Ar savu vijoli uzreiz atradi kopīgu valodu vai jums sākumposmā bija kādi strīdi, līdz jūs sadziedājāties?

Vispār man ļoti patika matemātika, tā kā es kādu laiku domāju par to, ka nestāšos mūzikas vidusskolā, bet matemātikas novirziena skolā. Mana vecmāmiņa arī bija matemātiķe. Bet tas kaut kā pazuda. Kad man palika 14 gadi, sapratu, ka tomēr tā lieta, kas man ļoti patīk, ir mūzika.

Esmu novērojusi, ka tīņu gadi, ap 14, ir tas pagrieziena punkts, kad cilvēks izvēlas. Arī tagad var redzēt, ka vai nu viņi būs mūziķi, vai nu nebūs. Ļoti reti kad šī izšķiršanās notiek vēlāk.

No sacītā var spriest, ka tavs pirmais skolotājs, vismaz ģimenē, ir bijis tētis, bet pēc tam?

Paralēli, protams, man bija pedagogi skolā. Tad sāku mācīties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā pie Andra Baumaņa. Viņš toreiz bija akadēmijas pasniedzējs, mani dzirdēja un mani paņēma. Tad pārgāju pie profesora Jura Švolkovska, kurš arī sāka ar mani strādāt, man vēl Mediņos esot. Atceros, kā gāju pie viņa uz akadēmiju.

Juris, starp citu, tevi sauc par savu pedagoģisko mazmeitu, jo viņš bija arī tava tēta skolotājs.

Jā, tētis viņa viens no viņa pirmajiem studentiem, kad profesors atbrauca no Maskavas.

Esi uzsūkusi arī citas pedagoģiskās ietekmes ne tikai Latvijā.

Mēs bijām tā paaudze, kuriem atvērās Eiropa un pasaule. Mans kurss bija viens no tiem, kas sāka ceļot studiju laikā. Es arī biju viens no pirmajiem studentiem, kas aizbrauca Erasmus apmaiņas programmā uz Ķelni.

Tur mācījos arī maģistrantūrā pie Georga Petersa. Es mērķtiecīgi gāju apgūt vācu skolu, jo, lai arī te bija meistarklases un visādi kursi, kaut braucām uz meistarklasēm arī citur, tas tomēr nav tas pats, kas ilgstoši studēt vienā valstī. Vācu skola ir ļoti svarīga jebkuram mūziķim, un tajā laikā īpaši svarīga, jo tas bija kaut kas zināmā mērā jauns. Visu, kas saistās ar baroka mūziku, Bahu, Mocartu, Bēthovenu, mēs citādāk interpretējām tajā laikā šeit, 90. gados. Tas bija labs pagrieziens manā dzīvē.

Ar kādu mūziku saistās tavi solo projekti? Kas ir tas, ko vēl sapņo nospēlēt?

Spēlējam kopā ar Tomu Ostrovski. Tas atkarīgs no tā, kur mēs braucam koncertēt, bet noteikti katrā projektā ieliekam kaut ko tādu, ko grib spēlēt gan mans partneris, gan es. Viņš ir vairāk tendēts uz klasiku un kaut ko modernāku, man ļoti patīk romantika.

Esmu romantisks cilvēks dvēselē. Bet man nav nekas pret 21. gadsimta šedevru spēlēšanu - krakšķināt, paplosīties. Var visu ko.

Man patīk arī, kas nāk no profesora Švolkovska, tādi komponisti, ko vijoles diezgan maz izpilda, Mesiāns, piemēram. Tas ir interesanti. Viņam bija tendence izrakt kaut ko ļoti nespēlētu, un beigās tas izrādās šedevrs. To arī man ļoti patīk darīt.

Plašāk - raidījumā.