2015. gada 23. jūlijā mūžības ceļā devās dziedātāja un izcilā vokālā pedagoģe Anita Garanča (1949-2015). Šī pārraide tapusi 2014. gada 10. februārī, kad dziedātāja svinēja 65. dzimšanas dienu...

-------------------

„Ar mammu visos laikos esmu lepojusies: viņa ir baigi šikā dāmīte, arī būdama vecmāmiņa. Kad skatos, kā viņa ņemas ar mazbērniem, secinu, ka tie 65 nemaz tik draudoši nešķiet," telefonsarunā "Klasikai" saka pasaulslavenā dziedātāja Elīna Garanča, jubilāres Anitas Garančas meita.

„Viņa mums ir liela cīnītāja. Daudz ko panākusi. Esmu pateicīga, ka mamma tik daudz man iemācījusi – arī tās lielās dzīves vērtības, ko ar prieku nodošu saviem bērniem."

Elīna stāsta - mamma vēl joprojām viņai palīdzot: klausās tiešās translācijas, un, kad vien iespējams, piedalās mēģinājumos. "Līdz pat šim brīdim viņa ir mana visbargākā skolotāja! Smejos, ka mammas audzēkņi drīkst atkārtot septiņas reizes, kamēr es drīkstu kļūdīties tikai vienreiz." Elīna priecājas, kā mamma šobrīd atplaukusi, būdama vecmāmiņa jau veseliem trim mazbērniem. „Lai mammai pietiek dukas visiem līdzi izskraidīt un dziesmas izdziedāt, un lai nebeidzas ne viņas dzīves dziņa, ne spars: ar pārējo visi kopā tiksim galā," savai mammai dzimšanas dienā novēl Elīna - viens no lieliskākajiem Anitas Garančas lolojumiem.

Bet Anitas Garančas dēls Jānis Garančs atgādina, ka abi ar Elīnu mammu vienmēr uzskatījuši par labāko mammu pasaulē. „Savējiem viņa ziedos visu – laiku, sirdi, veselību."

Uz jautājumu, vai savulaik abas atvases nav mocījusi greizsirdība uz pārējiem audzēkņiem, kas atņem mammu, Jānis prāto, ka drīzāk bijis otrādi: „Pie vecākiem vienmēr nāca daudz cilvēku – mākslinieki, mūziķi, bija ļoti interesanti."

Tikām muzikoloģe un televīzijas redaktore Maija Amoliņa Anitu sauc par savu mīļo kolēģi: abas savulaik satikušās korī „Ave Sol", kurā Anita sākusi savu dziedātājas karjeru.

„Spilgta, pamanāma, vētraina, temperamentīga. Spēcīga. Ļoti pievilcīga. No viņas dziedājuma staroja seksualitāte. Vīriešus viņa pievilka kā magnēts, un jebkurā kompānijā Anita vienmēr bijusi uzmanības centrā. Visu dullību galvenais virzītājspēks.

Viņas kora zīmols bija Paula Dambja „Ar brālīti dancot gāju"".

Maija domā – darba ritms un slodze, ko paģērēja koris un „trakie Kokari", Anitā ieaudzināja spēku un prasīgumu. Maija ar humoru atceras: „Bijām slikto meiteņu kompānija – Anita, Elga Brahmane un es. Mazliet nesavāktākas, trokšņainākas, taču vienmēr bijām formā! Anita var būt bezgala lepna un gandarīta: gan par Elīnu, kuru redzējām izaugam, gan citiem audzēkņiem. Novēlu viņai veselību, dzīvesprieku, skaistus koncertus viņas audzēkņiem un pašai steigt izbaudīt dzīvi!"

Anitas Garančas audzēkņu pulks ir milzīgs. Par mīļo skolotāju viņu sauc arī Latvijas Nacionālās operas solisti Kristīne Gailīte un Krišjānis Norvelis. Kāda bijusi viņu pirmā sastapšanās?

„Kad iepazināmies, biju jau Operas soliste. Šobrīd mūs saista uzticības pilna draudzība gan pedagoģiskajā un profesionālajā, gan gluži cilvēcīgajā jomā. Skolotāja ir stingra, taču viņa lieliski jūt savu audzēkņu noskaņojumu, psiholoģiju, tāpēc katram atrod pareizo pieeju," stāsta Kristīne.

Savukārt Krišjānis Norvelis atceras: „Mūzikas akadēmijā mācījos pie Gurija Antipova. Pirmā profesionālā saruna ar Anitu notika pēc diplomeksāmena, kad profesore pienāca klāt un teica: „Tu vēl, draudziņ, ļoti daudz ko nemāki..." Jutos samulsis un sagrauts, jo par sevi biju augstās domās!

Tagad saprotu, ka viņai bija milzīga taisnība. Tagad nereti pie viņas sūtu savus audzēkņus - rezultāts ir zibenīgs un apbrīnojams."

Abi dziedātāji teic – Anita katram atradīs labu vārdu, turklāt nekad neaizmirsīs par savu audzēkņu dzimšanas un vārda dienām. Šajā sakarībā abi dziedātāji ir vienisprātis: Anita ir fantastiska saimniece: „Meistarstiķu viņai daudz, taču neviens nevar pārspēt Anitas sēnītes!" Līksmā Ziemassvētku eglīte pie viņas nu jau kļuvusi par tradīciju daudzu gadu garumā.

„Operā Anita Garanča ir arī mūsu lielā advokāte: brīžos, kad režisors no dziedātāja prasa neiespējamo, viņa iet, aizstāv, pārliecina. Ļoti palīdzējusi arī tajos brīžos, kad uznākusi radoša neticība: šķiet, ka vairs neko nevari, nezini un neproti. Katrreiz viņa atradīs gan īstos vārdus, gan laiku. Viņa mums ir ļoti svarīgs cilvēks," uzsver Krišjānis.

Lai vai cik draudzīgas attiecības vieno Anitu un viņas audzēkņus, viens nu gan: respekts pret skolotāju nav zudis. Kristīne saka - Anitai piemīt spēja iedvesmot audzēkņus.

„Viens trāpīgs teikums, un – cits skanējums! Skolotājai piemīt liela mēroga mākslinieciskā intuīcija katram noteikt vokālo diagnozi. Tas ir Dieva dots talants."

Krišjānis viņu papildina: „Turklāt skolotāja nekad nemētājas ar vokālām teorijām, bet paskaidro vienkāršiem vārdiem. Vienmēr izjūtam viņas klātbūtni zālē: Anita jau mums kā mamma, kuras klātbūtnē atbildība ir lielāka, taču vienlaikus ir arī drošības sajūta: ja nu kas, noteikti palīdzēs."

Sveicot savu mīļo skolotāju jubilejā, gan Kristīne, gan Krišjānis vēlas iztikt bez patētikas, tā vietā paužot sirsnīgu vēlmi, lai kopīgajai sadarbībai lemts ilgs mūžs, jo „bez mūsu mīļās skolotājas Operteātrī būtu ļoti grūti un pat bīstami!"

Arī LNO soliste Evija Martinsone ir Anitas Garančas audzēkne. „Visus šos gadus Anita ir vienīgais cilvēks, uz kuru tiešām varu paļauties. Mans vienīgais pedagogs.

Vienlaikus gan manas balss mamma, gan otrā mamma dzīvē. Sākumā bija stingra – ai, kā asaras bira, ak, nabaga spilvendrānas!

Bet nu jau daudzus gadus mūsu attiecības pārgājušas citā fāzē: zinu, ka Anita nekad neliekuļos, un kritika būs pamatota."

Savā bagātajā pedagoģes mūžā Anita Garanča dīdījusi arī ne vienu vien aktieri.

Veselīgs humors un nopietnas domas staro no Ditas Lūriņas-Eglienas stāstītā. Tieši viņa ir aktrise, ar kuras dziedāšanas prasmes izaugsmi Anita Garanča lepojas visvairāk.

„Anita Garanča – tā ir krāšņa emociju buķete! Vēl šodien mūsu kurss atceras Anitas jubileju, kuru viņa savulaik svinēja Nacionālajā teātrī. Kaut pagājis jau krietns laiks, par svinībām klīst leģendas joprojām..." 

Dita secinājusi: Anita prot strādāt gan ar solistiem, gan saprast, kas nepieciešams aktierim. "Taču domāju, ka viņā pašā nereti radies diskomforts, ja jācīnās ar cilvēkiem, kuriem lācis uz ausīm uzkāpis."

Visbeidzot, Dita ar humoru atceras divus būtiskus padomus, ko savulaik devusi skolotāja: „Pirmais - "Augšas ir jāgrib nodziedāt!" Un otrs – „Atver muti un dziedi." Un nekādas cackāšanās!"

Vai arī „Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei profesore devusi kādu padomu? „Jā, nedziedāt uz skatuves, ko es vienreiz pamanījos darīt Kārļa Zariņa jubilejā," garšīgi smejas Gunda.

Viņa uzsver: „Anita ap sevi prot radīt vidi; cilvēki burtiski ap viņu līp! Bet darba tikums, kuru viņa ieaudzinājusi savos bērnos un ko savā grāmatā piemin arī Elīna, ir ļoti liela vērtība."

Gunda ir pārliecināta: Anita Garanča ir dzimusi līdere. „Viņa mēdz būt ļoti paškritiska un visai kritiska arī pret tuvākajiem: taču tas vienmēr nācis tikai par labu. Anita ļoti mīl savu ģimeni un priecājos, ka viņas lielais sapnis par māju Rīgā, kur visu varētu iekārtot tā, kā vēlas tieši viņa, par dārzu ar pašas audzētiem tomātiem un mauriņu, kurā kūleņotu mazbērni, beidzot piepildījies. Tas viss Anitai šobrīd ir."