Dziedātāja, profesore Lilija Greidāne: Galvenais ir dvēsele, spējas, emocionālā pasaule

14. novembrī 75. dzimšanas dienu svin siltās un skanīgās balss īpašniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ilggadējā profesore un starptautiski pazīstamās čellistes Kristīnes Blaumanes māmiņa Lilija Greidāne. Šarmantā māksliniece neslēpj, ka jau vairākus gadus savus ierakstus neklausās, toties aktīvi seko jaunajām tendencēm opermūzikā, ar prieku iet uz teātri un mākslas izstādēm.

Skaista, stalta, stipra, dvēseliski gaiša, skanīgu balsi un mūžam mainīga savu vairāk nekā 30 opervaroņu tēlos un likteņos. Tāda bijusi Lilija Greidāne iestudējumos uz Baltā nama skatuves no 70. gadu sākuma līdz tūkstošgades mijai. Starp citu, uz Opernama skatuves debitējusi jau studiju gados, turklāt visai nopietnā lomā - Donnas Annas tēlā Mocarta operā  "Dons Žuans".

Anna Veismane: Vai jau no agras bērnības zinājāt, ka būsiet mūziķe? Kurā brīdī sajutāt, ka mūzika būs tas, ko jūs darīsiet?

Lilija Greidāne: Sākotnēji savos lielajos dzīves plānos noteikti nedomāju, ka būšu profesionāla dziedātāja, lai gan man ļoti patika dziedāt – es arī diezgan agri sāku to darīt.

Vēl būdama skolniece, dziedāju Pionieru pils korī, un, kaut nepazinu notis, dziesmas iemācījos pēc dzirdes. Mani noklausījās un pieņēma, un man tas ļoti patika!

Patika mūzika, patika process, viss kopā – sadziedāšanās. Tas laikam bija pirmais impulss. Pēc tam pabeidzu vidusskolu, sāku mācīties Pāvula Jurjāna mūzikas vakarskolā – dienā strādāju un pēcpusdienā gāju uz stundām. Tur pagāja divi gadi, pēc tam bija trīs gadi Mediņa mūzikas skolā, un tad iestājos Latvijas Konservatorijā, kā tolaik sauca Mūzikas akadēmiju.

Kas bijuši tie īpašie cilvēki un liktenīgās tikšanās, kas jūs pamudinājuši un ierosinājuši kļūt par mākslinieci?

Bērnībā redzēju filmu "Džuzepe Verdi", kurā līdzās stāstam par Verdi dzīvi bija ļoti daudz fragmentu no viņa slavenajām operām. Mani tik ļoti tas suģestēja, tik ļoti tas patika, likās kaut kas tik fantastisks, tik nebijis manā dzīvē – tas bija viens no pirmajiem impulsiem. Kad jau strādāju,

biju aizgājusi uz brīnišķīgās operdziedātājas Šērlijas Veretas solokoncertu Latvijas filharmonijā, vēl vecajā zālē pirms ugunsgrēka. Viņa atbrauca ar ļoti interesantu kamerrepertuāru, dziedāja arī spiričuelus. Zāle bija pilna, absolūts ‘anšlāgs’.

Sēdēju diezgan tuvu skatuvei, skatījos, kā viņa dzied, un cik daudz siltuma, temperamenta un kaislības ir viņas balsī. Vereta ar balsi izteica ļoti, ļoti daudz, un tas arī bija viens no spēcīgiem impulsiem. Mani dziedot dzirdēja tuvinieki, paziņas – piedalījos koncertos mājas apstākļos, un mani mudināja, lai mēģinu mācīties dziedāt profesionāli. Tā tas lēnām, lēnām arī sākās.

Pirms iestāšanās Konservatorijā trīs gadus nostrādāju Rīgas kinostudijā, bet tad noliku eksāmenus un iestājos Konservatorijā.

Ar to arī beidzās mans darbs kinostudijā, un sāku mācīties. Vēl būdama ceturtā kursa studente, sāku piedalīties izrādēs – pieslēdzos Mocarta operas "Dons Žuans" iestudējumam, un tā pakāpeniski iegāju operā.

Ko darījāt Rīgas kinostudijā?

Sākumā vienu gadu biju kinostudijas direktora sekretāre. Pēc tam divus gadus strādāju skaņu cehā pie ierakstiem. Man nebija tehniskās izglītības, bet mani iemācīja šo procesu praktiski uz vietas – kas jādara, kādas pogas jāspiež...

Vairāk un plašāk šeit!

Lūk, ko māksliniece tieši pirms pieciem gadiem pauda intervijā Rūtai Paulai...