No Lielās mūzikas balvas žūrijas pārstāves Anetes Ašmanes-Vilsones teiktā par dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu: "Vēl nesen par gada jauno mākslinieci atzītā dziedātāja ar saistošu aizrautību turpina iekarot arvien augstākas mākslinieciskās virsotnes, apburot ar vokālu virtuozitāti un pārliecības un vitalitātes piepildītu skatuvisko klātbūtni. Pērn viņas dzidrais soprāns jaunas nokrāsas atklāja ļoti plašā diapazonā – no kamerrepertuāra un laikmetīgās mūzikas darbiem līdz operas skatuvei, jo īpaši pārliecinot Emīlijas tēlā Hendeļa meistardarbā “Flavio, Langobardu ķēniņš”.

Raidījumam "Benefice" Ilga Auguste aicināja jauno dziedātāju uz plašāku sarunu, vispirms vaicājot, kā atšķiras radošā dzīve, esot brīvmāksliniecei, kad studiju laiks aiz muguras.

Katrīna Paula Felsberga: Tagad, kad ir sākusies pastāvīgā dzīve, kad ir pabeigta augstskola Berlīnē, katrs projekts ir kaut kas, ko es vēlos darīt. Man vēl nav bijis tā, ka man kaut kādu iemeslu dēļ ir jāpiekrīt un tas man kremt sirdī - ah, es tomēr šo negribēju! Paldies Dievam, tā nav. Ir lielāki un mazāki izaicinājumi, bet motivācija un prieks ir. Protams, ir ļoti, ļoti daudz jādara, es arī apzinos, ka tas man ir jaunības plusiņš, ka joprojām varu "staipīties" pa pilnīgi ekstrēmiem žanriem.

Es apzinos, ka tas nav ļoti ilgtspējīgi - vienā brīdī vienkārši pašam ir grūti gan mentāli, gan fiziski, bet, kamēr man piedāvā projektus no burtiski visiem akadēmiskās mūzikas žanriem un es tajos esmu, man ir prieks tur būt, es izbaudu. Dzīve ir krāsaina.

Tavs pagājušā gada mūzikas okeāns sevī ietver gan kamerkoncertus Latvijā un Eiropā, gan Vītola konkursu, kurā tu saņēmi dalītu pirmo vietu un speciālbalvu, gan operu izrādes - Emīlija, arī Adīna “Mīlas dzērienā”, - tāpat arī dažnedažādi pirmatskaņojumi un neparasti projekti, kā Dainu skapja projekts par godu ne tikai Dainu tēva 190. dzimšanas dienai, bet arī diviem citiem lieljubilāriem - simtgadniekiem. Nu tas viss rezultējies ar nomināciju. Kuri no šī uzskaitījuma tev pašai ir bijuši tavi augstākie Everesti?

Noteikti visi daudzie pirmatskaņojumi, skaitīju, ka pagājušgad varētu būt bijuši 15 komponistu darbu pirmatskaņojumi gan Latvijā, gan ārzemēs. Katrs no šiem notikumiem, kad ir iespēja strādāt ar komponistu un radīt ko jaunu, ir īpašs brīdis.

Visi pirmatskaņojumi ir bijuši interesanti un man mīļi, un es vienmēr cenšos tos pēc tam iekļaut programmās, ja tas ir iespējams.

Kamerkoncerti ir bijuši brīnišķīgi, piemēram, Operas Beletāžas zālē ar Ilzi Ozoliņu un Ingu Ozolu, ar ļoti interesantu un izaicinošu programmu, kas Latvijā diezgan maz skanēja. Man milzīgs, skaists atklājums un notikums bija Jelgavas kamerorķestra sezonas atklāšanas koncerts Aigara Meri vadībā, kur atskaņojām Osvalda Golihova Trīs dziesmas soprānam un orķestrim. Kad mēs sākām strādāt, es sapratu - ak Dievs, tā mūzika ir tik skaista! Tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts, un ļoti skaists notikums. Ļoti ceru, ka man izdosies šīs dziesmas vēl kādreiz atskaņot. Jāpiemin Raivja Misjuna “Kamerkantāte”, kas veltīta man un ansamblim “Altera Veritas”, ko mēs atskaņojām Liepājā, kas bija vienkārši sapņu variants - labs draugs uzraksta man veltījumu. Mēs tieši domājām - cik labi, ka man tas darbs pašai ļoti, ļoti patika (smejas).

Operā šīs divas lielās lomas, Adīnas loma - fiziski grūta, gara, viena no nepateicīgākajām lomām tādā repertuārā, jo lielā ārija ir pašās beigās. Tas bija izaicinājums.

“Mēness Pjēro” - tas bija zvans no “Sinfonietta Rīga”, ka mūziķi paši ir izrādījuši interesi šī monumentālā skaņdarba otrreizējā atskaņošanā, jo pirmoreiz to pirms desmit gadiem kopā ar “Sinfoniettas” mūziķiem atskaņoja Baiba Bartkeviča. Tas man bija tiešām nozīmīgs zvans, jo pati biju šajā atskaņojumā - viens koncerts “Arsenālā”, otrreiz Vērmanes dārzā. Atceros, ka es kā galīgi jauns gurķis laikmetīgās mūzikas pasaulē klausījos un skatījos, jo ir arī jāredz, kā dziedātājs tiek ar to galā - man tas šķita vienkārši nenormāli, bet kaut kas man no tās reizes palika sirdī, dvēselē un prātā. Tad sapratu, ka šis zvans nāca kā liela dāvana. Es uzreiz teicu “jā” - ne īsti datumus zinājām, ne ko, vienkārši - “jā”. Tā bija pirmā mūsu sadarbība ar Artūru Oskaru Mitrevicu, viņam šoreiz esot pie diriģenta pults, jo parasti mēs paši sev esam pazīstami kā “Lied duo” - Artūrs pie klavierēm un es dziedu. Tā bija arī iespēja iedziļināties šajā Šēnberga brīžiem neizprotamajā un tumšajā pasaulē, bet beigās laikam mēs tomēr nonācām gaismā.