Šī stunda "Klasikā" veltīta 10. novembra gaviļniekam – obojistam, diriģentam, skaņu režisoram, pedagogam, skaņu elektronikas pārvaldītājam un kaislīgajam radio amatierim Normundam Šnē!

Runājam par Normunda bērnības sapņiem un nedarbiem, nedienām ar  vijoli, draudzību ar oboju, "Sīpolu" un "Maranas" laikiem, pirmo nostāšanos orķestra priekšā kā diriģentam, par radio amatierismu, muzikālajiem zvaigžņu mirkļiem un personībām, kas likušas skatīties un iet tālāk par redzamo un sasniedzamo.

Sarunu ar Normundu Šnē papildina mūzikas fragmenti, kuros Normunds dzirdams gan pie Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga, Rīgas Festivāla orķestra un orķestra "Rīgas kamermūziķi" diriģenta pults, gan – muzicējot kā obojists: solo, grupā "Marana", trio sastāvā kopā ar Vilni Pelnēnu un Uldi Urbānu, kā arī ansamblī Ensemble Nove.  

Ilga Auguste: Paldies, Normund, ka savā jubilejā esi Radiomājā, jo varu iedomāties, cik saspringts ir tavs jubilejas laiks, atrodoties koncertu virpulī starp "Sinfonietta Rīga" koncertu "Haidna simfonija un Hilborga Čellkoncerts" un diviem koncertiem "Xiaomi Arēnā" – lieluzvedumā "Indulis un Ārija". Vai ar darbu gribi izvairīties no ballītes?

Normunds Šnē: Tā nebija domāts, bet šis rudens tiešām kaut kā izdevies ļoti vētrains. Nezinu, kurš to saplānojis – laikam jau es pats. Kā parasti... Nevienu citu vainot nevajadzētu! Jo galu galā mans darbs ir privilēģija un kolosāla iespēja būt kopā ar lielisku mūziku, brīnišķīgajiem kolēģiem un radīt tādas lietas, kas, cerams, noderēs visiem.

Ņemot vērā mūsu ilgo pazīšanos jau no studiju laikiem 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā un tālākajām darba gaitām, kas daudzkārt krustojušās Radio intervijās, man šķiet, ka pazīstu tevi veselu mūžību. Taču man grūti tevi iedomāties, piemēram, piecu, sešu, septiņu gadu vecumā. Kāds bija Normunds Šnē bērnībā? Kas viņu interesēja, par ko viņš sapņoja?

Es zinu to, ka man nepatika spēlēt vijoli. Tas bija pilnīgi skaidrs. Mūzika gan man patika, jo tā bija apkārt jau no manām pirmajām dienām šajā pasaulē, jo abi vecāki ir profesionāli mūziķi: gan mamma, gan tēvs ir skolotāji, turklāt tēvs pats spēlēja un tobrīd gatavojās beigt Mūzikas akadēmiju. Uz klavierēm atceros Baha solo sonātes un partitas vijolei solo – to sējumu no Mūzikas akadēmijas bibliotēkas. Domāju, ka biju ļoti parasts bērns. Nekādā ziņā nebiju brīnumbērns, kurš būtu uzrādījis kādas pārdabiskas muzikālās spējas. Nekādā gadījumā nē! Jo man kā jau lielākajai daļai bērnu – un pie sava dēla arī tagad to redzu –nepatika piestrādāt pie kaut kādām lietām. Nebija arī kritēriju, ko un vai vispār gribu sasniegt. Man patika ķimerēties ar visādiem daiktiem un tehniskām lietām, piemēram, izjaukt man uzdāvinātās rotaļlietas.

Vecāki jau bija pieraduši: ja man ir dzimšanas diena un blakus istabā valda aizdomīgs klusums, tas nozīmē, ka es ar skrūvgriezi patlaban izārdu uzdāvināto automašīnu, lai noskaidrotu, kāds elektromotors tai vēderā…

Pusaudža gados man radās interese par elektroniku: no mūsdienu viedokļa skatoties, tur bija pilnīgi bezjēdzīgi elektriskie eksperimenti, kuri brīnumainā kārtā nerealizējās, tādējādi neizraisot ugunsgrēkus... Vienu laiku mani interesēja ķīmija – piedalījos pat republikas ķīmijas olimpiādē un laikam ieguvu kādu ceturto vietu, kas ir ļoti dīvaini, jo matemātika man principā nepadevās! (Smejas) Tā ka vispār bērnība bija diezgan juceklīga un dīvaina. 

Bet tajā visā taču bija vēl teātris! 

Mājas kārtībā. Taču mani interesēja kino un kino operatora profesija. Vienbrīd taisījos par tādu kļūt. Bet tas pārgāja brīdī, kad no vijoles pārgāju uz oboju un varēju kaut kā sajust to mūzikas aromātu – pieķerties un saprast, ka tā lieta varbūt varētu iet, un tā tas ceļš arī pavērās. 

Saki, ko tu uzskati par savu lielāko bērnībā pastrādāto nedarbu?

Tas nebija gluži bērnībā, bet 8. klases sākumā, kad ar draugiem izmēģinājām uzvilkt dūmu un slēpām cigaretes… Tas viss skolā atklājās, man ierakstīja grandiozu piezīmi, bet savu dienasgrāmatu slēpu pie drauga vecākiem – divus mēnešus nenesu mājās. Kad tas viss nāca gaismā, tracis par šo slēpšanu bija vēl lielāks nekā par pīpēšanu.

Bet viens labums no tā visa bija: neesmu smēķējis līdz pat šai dienai, izņemot vienu gadījumu Mūzikas akadēmijas ballē, kad uz manas fotogrāfijas ar cigareti zobos parakstījās visi kursabiedri. Bet tiešām – man ļoti nepatīk cigarešu dūmi... 

Tu esi stāstījis un arī tagad jau pieminēji, cik ļoti tev sākumā nevedās draudzība ar tavu pirmo instrumentu – vijoli, līdz pat vēlmei pamest mūziku. Kā tu šādā krustceļa brīdī tomēr ieskatījies obojā?

Skaidrs, ka vijole atstāja savas pozitīvās sekas. Viss, kas saistās ar nošu teksta lasīšanu un vispār mūzikas sapratni – skaņdarbi vijolei ir daudz komplicētāki par skaņdarbiem obojai kaut vai tāpēc, ka tur ir iespējama polifonija un dubultnotis. Tas viss, protams, nekur nepazuda un man ļoti palīdzēja, sākot spēlēt oboju. Varbūt nepatika bija saistīta ar to, ka vijole bija nebeidzama – visu laiku klāt gan skolā, gan mājās, un vienkārši tas spiediens bija pa lielu, lai no manis kaut ko iztaisītu. Jo tēvs ļoti gribēja, lai turpinu vijolnieku stīgu mūsu ģimenē... Pašam šķiet, ka īpaša talanta man uz to nebija, jo man tiešām negāja nekādā jēgā... Es pat pārgāju uz altu bērnu skolas beigās, bet arī tas nebija glābiņš, kā izrādījās.

Obojas tembrs man bija palicis prātā un ausīs kā ļoti ekspresīva, pievilcīga skaņa, kā ļoti skaists tonis, un es gribēju pamēģināt. Domāju arī – tas droši vien būs vieglāk nekā vijole. Protams, pēc tam izrādījās, ka nekā tamlīdzīga! Bet tad jau bija par vēlu… 

Līdz ar to, ka pēc 8. klases beigšanas Jelgavas 1. vidusskolā gribēju iet mācīties citur, mūzikas skola bija variants, kas visus apmierināja. Tā pamazām tas mūzikas ceļš tika izvēlēts. Bet tur bija vēl visādi blakusfaktori, jo pašmācības ceļā daudz sāku spēlēt ģitāru. Kā bijušajam vijolniekam man tīri labi kustējās pirksti, bet arī ar to man būtu vajadzējis nodarboties nopietnāk, ja būtu gribējis iet pa to līniju. Bet ballītēm pietika!

Vai jau toreiz, mācoties Jelgavas mūzikas skolā, tu nokļuvi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī kā obojists?

Jā, pēdējā kursā.

Kā tas vispār bija iespējams?

Tas bija ļoti dīvaini un arī ļoti pārsteidzoši. Pirms tam piedalījos vienā no republikāniskajiem konkursiem, un tur mani bija dzirdējis Vilnis Pelnēns, toreiz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra oboju grupas koncertmeistars.

Orķestrī oboju grupā tobrīd bija brīva pusslodze. Man šķiet, vienkārši neviena cita pa rokai nebija, tāpēc viņi izdomāja, ka varētu piezvanīt man, un es teicu – kāpēc ne?

Tas notika pat bez konkursa. Sākumā – uz kaut kādu periodu, bet tas turpinājās gandrīz 20 gadu garumā.

Pirms vairākiem gadiem iznāca žurnāla "Mūzikas Saule" numurs, kas bija veltīts tavam skolotājam Vilnim Pelnēnam. Daloties atmiņās par viņu, tu saki, ka neviens cilvēks tavā dzīvē nav atstājis tik daudz nospiedumu kā Vilnis Pelnēns, kas bija tev gan mūzikas, gan dzīves skolotājs un gandrīz vai kā otrais tēvs. Atcerējos arī jūsu obojistu grupu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur bija gan Vilnis Pelnēns, gan Uldis Urbāns, gan arī tu. Kā radio programmu vadītāja nācu ne tikai uz koncertiem, bet arī uz mēģinājumiem, un atceros, ka jūsu grupa bija visjautrākā orķestrī, jo pauzēs jūs nepārtraukti jokojāt. Vai tiešām prieka un smieklu bija tik daudz, cik no malas likās?

Jā, ļoti daudz! Vilnis bija šarmants bez gala; viņa humors un joki bija eleganti, tur atspoguļojās viņa inteliģence, zināšanas, viņa skats uz pasauli, viņa bezgalīgais optimisms un viņa lielā dzīves pieredze. Un – jā, Vilnis tiešām man bijis ļoti, ļoti, ļoti tuvs cilvēks ne tikai mūzikas jomā, bet arī atziņās par dzīvi un tajā, kā pasaule un zeme griežas… To visu vairāk uzzināju tieši no viņa, pavadīdams naktis sarunās viņa Imantas virtuvītē un esot ļoti daudz kopā darbā, klausoties viņa spēli un mācoties no viņa atbildību – ka jebkurš cilvēks orķestrī priekšnesumu var gan pacelt, gan arī sabojāt. Tāpēc tā atbildība par darbu lielā mērā  man ir no viņa, un pilnīgi noteikti arī no manas mammas, kura teica: vai nu tu esi ļoti labs, vai arī labāk mūziku nemācies. Un viņai bija pilnīga taisnība, jo tiešām: kāda jēga būt mūziķim-diletantam? Tā var darīt – sēdēt mājās un priecāties par to, bet tādā gadījumā tev nav tiesību kāpt uz skatuves. 

Un vēl Vilnis bija maksimālists. Bet ļoti humāns maksimālists. Viņa prasības bija augstas: pēdējos divus gadus akadēmijā mācījos tieši viņa klasē.

Viņš īstenoja principu, ko ļoti bieži atceros un cenšos praktizēt arī savā diriģēšanas darbā: ka tu vari uzstādīt ļoti augstas prasības, bet, jo augstāku to latiņu uzliec, jo tev tas jādara laipnāk, cilvēciskāk, saprotošāk, siltāk, ar humoru – lai nevienu neaizvainotu.

Un tas ir tas, ko es no viņa tiešām esmu iemācījies. Protams, arī neskaitāmas lietas par obojas spēli, jo tolaik mums bija priekšā dzelzs priekškars – paši mēģinājām noskaidrot tās patiesības, kāpēc citiem skan labi un kāpēc mēs tam netiekam līdzi. Daudz šķēpu esam par to lauzuši. Tas bija tik ļoti interesanti! Kaut kas īpašs radās brīžos, kad bijām kopā, un kopā bijām tiešām daudz.

Kā notika tava pirmā nostāšanās orķestra priekšā kā diriģentam? Radio fonotēkā ir viens ieraksts, kas datēts ar 1991. gadu, kur tu atrodies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā, atskaņojot vairākus skaņdarbus. Kas tevi vispār aizveda līdz domai par to, ka tu varētu nostāties orķestra priekšā ne tikai kā solists obojists, bet arī kā diriģents?

Droši vien, ka pirmā reize bija Jelgavas mūzikas skolā, kad diriģēju pūtēju orķestri, kas bija jādara visiem – bija arī gala beigšanas eksāmens jākārto pūtēju orķestra diriģēšanā. No tā neko daudz neatceros, jo man šķiet, ka tur nepalika ne pozitīvas, ne negatīvas sajūtas – vienkārši tas bija jāizdara un viss.

Bet tā interese un graudiņš, kas sāka dīgt, tika iestādīts daudz agrāk, un šī grauda autors bija mans vecaistēvs, kurš vadīja Tautas pūtēju orķestri "Jelgava". Viņš bija neticami talantīgs cilvēks – vienkārši viņa dzīve bija sagājusi grīstē ar visu Sibīrijas periodu un vēl daudz ko citu: viņam nebija iespējams sevi pilnīgi realizēt.

Kaut gan domāju, ka Jelgavā kopā ar vīriem, kas tiešām spēlēja, kā nākas, viņš piedzīvoja daudz skaistu brīžu. Bieži viņam gāju līdzi uz mēģinājumiem, kad mani nebija, kur atstāt. Viņš no partitūrām izrakstīja visas orķestra partijas. Iespējams, ka tad arī man radās šī interese: kā tas var būt, ka viens cilvēks nostājas orķestra priekšā, paceļ rokas un sāk skanēt? Kaut kas brīnišķīgs! Es, protams, toreiz nesapratu nekādu ķīmiju, bet iespējams, ka tās jau bija pirmās atmiņas un pirmās sajūtas, redzot sev priekšā diriģenta un mūziķu sadarbības brīdi.

Apzināts solis, jau pārlecot krietnam periodam pāri, bija laiks, kad "Rīgas kamermūziķi" – pirmais orķestris, ko izveidojām kopīgi ar Jāni Maļecki – pamazām sāka spēlēt mūziku, kas ir sarežģītāka. Kas nav tikai baroka mūzika vien. Un pirmais darbs, ko es jau tīri apzināti diriģēju, bija Pētera Vaska "Musica dolorosa". Pirms tam daudz spēlējām bez diriģenta, bet bija skaidrs, ka ir brīži, kad bez diriģenta vairs iztikt īsti nevar. Mums bija ļoti labi mūziķi, tomēr koncertmeistara, kurš varētu vadīt izpildījumu, mums nebija; tā tomēr ir sevišķa lieta, un ne katram tas ir pa kaulam. Un tad visi vienā brīdī uz mani paskatījās – nu, ko: tu te mums esi galvenais, stājies priekšā un diriģē! Un tā arī notika. Protams, tolaik diriģēt nemācēju, bet šo skaņdarbu joprojām diriģēju tā, kā to diriģēju toreiz – ar visām kļūdām, ar visām samērā neveiklajām kustībām. Muskuļu atmiņa ir fenomenāla – gan labā, gan sliktā nozīmē, un es gribēdams nevaru tikt vaļā no tā veida, kā esmu to darījis toreiz. Kaut gan tagad esmu pavisam cits cilvēks un diriģēju pavisam savādāk. Katrā ziņā šī bija pirmā reize, kad tiešām apzināti diriģēju orķestri. Turklāt tas notika nevis Latvijā, bet Dānijā, kur bijām devušies nelielā koncertbraucienā.

Atceros, sākumā tu konsekventi nelietoji zizli, sakot, ka diriģents tādējādi iegūst papildus vēl divu roku pirkstus. 

Jā, to es atceros… No šodienas viedokļa varu teikt, ka to esmu teicis droši vien tāpēc, ka nemācēju ar zizlīti apieties. Un cilvēks, kas man pavēra ceļu uz šo vienkāršo, bet ļoti efektīvo instrumentu, bija Jurijs Simonovs, kuram esmu parādā grandiozu pateicību. Pie viņa man bija iespēja mācīties gan meistarklasēs, gan privāti.

Viņš neņēma nekādu samaksu par to, jo viņa princips bija – ja viņš kaut ko ir iemācījies, tad viņam ir pienākums to nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Viņš joprojām ļoti atbildīgi izturas pret savu misiju – ka viņam ir pienākums turpināt diriģenta profesionālo līniju, lai diriģēšana kā māksla neizzustu.

Viņš arī ir tāds diriģēšanas estēts – augstākajā mērā. Tehniku viņš noslīpējis un izkopis līdz pilnībai. Un esmu tiešām pateicīgs, ka viņš man palīdzēja noskaidrot ļoti daudzas lietas, bez kurām dzīve nebūtu iedomājama. Tad, protams, kā jebkuram māceklim – tāpat arī man – pienāca brīdis, kad jāpaiet sāņus no sava skolotāja, lai nekļūtu par viņa kopiju. Nospriedu: liels paldies skolotājam, tagad mēģināšu iet savu ceļu. Jebkurā gadījumā esmu viņam ļoti pateicīgs, un no tā brīža viens no maniem pirkstiem ir, lūk, šis te diriģenta kociņš.

Intervijās esi teicis, ka diriģēšanu mācies ne tikai no skolotājiem meistarklasēs, bet arī, piemēram, no Klaudio Abado – skatoties, kā viņš diriģē, tu pārliecinies, ka diriģēt iespējams ne tikai ar rokām, bet arī ar acīm.

Ļoti! Es vispār domāju, ka rokām ir pakārtota nozīme. Ka tas, ko jūs lasāt sejā, tie neredzamie viļņi, kas piemīt katram cilvēkam... Negribu ielīst kaut kādā mistikā, jo es galīgi tāds neesmu, bet tomēr ir vēl kaut kas bez mūsu manuālās tehnikas. Protams, rokas ir svarīgas. Tas ir tas, kā mēs varam likt mūziķiem, mūsu kolēģiem, saprast savas idejas. Bet ir daudzi diriģenti, kuru roku tehnika nebūt nav izcila un superskaidra, bet viņiem piemīt kas tāds, kāpēc orķestri mīl ar viņiem spēlēt un kāpēc orķestri ar viņiem spēlē ļoti labi. Ķīmija un sadarbība starp orķestri un diriģentu ir grūti vārdos aprakstāma. Katrā ziņā – tā ir savstarpēja cieņa un absolūta uzticēšanās. Ir arī ļoti labi, ja mēs ilgi pazīstam viens otru un varam netērēt laiku, stāstot vispārzināmas lietas, bet varam iet dziļumā un ļauties brīvībai, ko piedāvā mūzika. Uzklausīt viens otru.

Ļoti gribu uzsvērt to, ka diriģēšana – tā nav diktatūra. Manuprāt, diriģēšana pirmām kārtām ir klausīšanās: sadzirdēt to, kā orķestris skan, ko mūziķi piedāvā, un tad to momentā salīdzināt ar savu priekšstatu. Jo diriģēšana – tas ir stāsts par sadarbību. Tas ir stāsts par nemitīgu komunikāciju. Es zinu, kā es parādīšu pirmo noti skaņdarbā, bet kas notiks tālāk? Tā ir sadarbība, tā ir saruna. Tā ir mana reakcija uz notikumiem. Brīžiem sekundes simtdaļas laikā ir jāpieņem lēmums, kā mēs ejam tālāk, kas notiek un jāreaģē uz notikumiem, kas skan. Tāpēc – jā, tas prasa smadzenes, kas darbojas ātri.

Katra tikšanās atstāj nospiedumu, katra veiksme atstāj nospiedumu, un vēl lielāku nospiedumu atstāj neveiksme, jo vajag stiprus nervus, lai mācītos no savām kļūdām, jo īpaši periodā, kad šo kļūdu ir daudz. Bet, ja jūs tam tiekat pāri, domāju, tas atstāj ļoti, ļoti paliekošas atziņas.

Jo neviens negrib izdarīt kaut kādas muļķības otrreiz – vismaz jau puslīdz saprātīgā vecumā vairs nē. No tiem laikiem, kad vēl pats spēlēju orķestrī, esmu pārliecināts: sajust to gaisotni un izprast, kā šis mehānisms īsti darbojas, var tikai no iekšpuses. Tāpēc nesaprotu, kā mūsu topošie diriģenti var tik ļoti maz nākt uz orķestra mēģinājumiem; nesaprotu, kā viņi gatavojas stāties orķestra priekšā, īsti nepazīstot savu instrumentu.

Vairāk – ierakstā!

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV. 

Raidījumā skan fragmenti no:

Mārtiņa Brauna dziesmas "Dzīvot nevar traļi – vaļi" (1984)

Viktora Kalabisa "Dūdinieku svītas" obojai un klavierēm (1977, Normunds Šnē – oboja, Ventis Zilberts – klavieres)

Tarkvīno Merula "Čakonas" (2012, Normunds Šnē – oboja, Agnese Kanniņa – vijole un orķestris Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Voiteha Jirovica Adagio obojai un stīgu orķestrim, op. 9 (1976, Normunds Šnē un Radio kamerorķestris Vasilija Sinaiska vadībā)

Ludviga van Bēthovena Trio 2 obojām un angļu ragam Domažorā (1984, Vilnis Pelnēns, Uldis Urbāns un Normunds Šnē – obojas)

Valta Pūces dziesmas "Aiz kalna" no cikla "Kāds mani sauc" (1997, grupa "Marana")

Alvila Altmaņa skaņdarba "Pārvērtības" pūšaminstrumentu kvintetam un sitaminstrumentiem (2003, Ensemble Nove)

Pētera Vaksa Musica dolorosa (2003, orķESTRIS "Rīgas kamermūziķi", soliste Diana Ozoliņa, diriģents Normunds Šnē)

Volfganga Amadeja Mocarta "Divertismenta" kamerorķestrim Sibemolmažorā, KV.137 (2007, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Magnusa Lindberga opusa Arena II (2006, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Metjū Hindsona Rave – Elation (2005, Rīgas Festivāla orķestris Normunda Šnē vadībā)

Marka Entonija Tērnidža Blood on the floor (2003, orķestris "Rīgas kamermūziķi" Normunda Šnē vadībā)

Ludviga van Bēthovena Septītās simfonijas Lamažorā, op. 92 (2016, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Skaņdarba "Madaras" tautas mūzikas grupas The Shin un Valta Pūces aranžējumā (2009, Normunds Šnē – oboja)

Artura Maskata "Domino spēles" no mūzikas lugai "Terēze Rakēna" (2006, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)