Lielās mūzikas balvas žūrija kategorijai "Par izcilu interpretāciju" izvirzījusi arī daudzu iemīļoto diriģentu Tarmo Peltokoski, kas no 2022. gada līdz pat pērnajai sezonai bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

Kaut arī koncertu apmeklētāji jūsmoja teju par katru diriģenta vadīto koncertu, Lielās mūzikas balvas žūrijas acīs īpašu ievērību guvis Riharda Štrausa "Alpu simfonijas" atskaņojums kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī.

"Cik esmu bijusi uz viņa koncertiem, biju pieradusi pie viņa ekstravagantās diriģēšanas manieres un ka arī viņa ķermenī varēja nolasīt visu, ko viņš no orķestra grib saņemt. Bet šoreiz bija pavisam citādāk – Štrausa mūzikā viņš orķestri diezgan daudz balansēja, mazliet varbūt kaut kur mēģināja atturēt no lielas skaņas, līdz ar to mēs, klausītāji, saņēmām daudzus slāņus un dinamiskās gradācijas buķeti. Jo forte jau var spēlēt visi," Tarmo Peltokoski interpretēto "Alpu simfoniju" raksturo Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Post factum" eksperte Signe Lagzdiņa.

"Manā prātā vispār nav saprotams, kā var tādā vecumā ķerties klāt tādām lietām. Viņam vēl ir tik tāls ceļš ejams, un viņš ne tuvu nav tehniski ideāls diriģents, ja tā kārtīgi vēro.

Viņš visādus brīnumus rāda, bet ir ļoti aizrautīgs, un orķestris piedod viņa grēciņus, ļaujot augt ar katru reizi – tas ir skaidrs," norāda Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Post Factum" eksperts Ralfs Šmīdbergs. Viņa kolēģis Viesturs Gailis jaunajam diriģentam novēl: "Lai viņam viss izdodas, lai turpinās. Emociju un harismas viņam pietiek atliektiem galiem.

Var tikai cerēt, ka viņš Latvijā atgriezīsies arī pēc 20 vai 30 gadiem, ne tikai tuvākā nākotnē, lai ar interesi varētu paskatīties, kāda attīstība notiek."

"Alpu simfoniju" dažkārt raksturo kā partitūru kinofilmai bez pašas filmas – tā ir ļoti kinematogrāfiska. Simfonija ir arī daudz kritizēta par nosacītu vienkāršību, saucot to pat par bērnišķīgu. "Es tam savā ziņā piekrītu, bet vienlaikus tas ir neticami, cik labi Štrauss prot rakstīt mūziku. Viņa partitūrā ir 22 programmātiskie nosaukumi – tātad tās ainas ir ļoti īsas, un vairums no tām ir aptuveni divu minūšu garumā, atainojot ceļojumu kalnā augšā un no kalna lejā. Taču šīs muzikālās ainas ir ļoti gleznainas – manuprāt, neviens cits skaņdarbs šajā ziņā nav tik tiešs," diriģēto skaņdarbu raksturo pats Tarmo Peltokoski. Viņaprāt, šis ir opuss, ko mīl kā orķestranti, tā diriģenti, un arī klausītājiem tas sagādā prieku.

"Mūziķu vidū vienmēr var just līksmību, kad kāds spēlē govju zvanus vai atveido aitas, kas dodas uz ganībām. Štrauss ir šo darbu uzrakstījis tik fantastiski, ka to ir prieks spēlēt. Tas ir tehniski sarežģīts, tas tiesa, bet, kad nošu materiāls ir apgūts, man vienkārši jānospiež "play" poga, un skaņdarbs vienkārši notiek.

Piemēram, Mālera mūzika tā nedarbojas – tā ir daudz sarežģītāka, jo mūziķiem un diriģentam būtībā ir jāpanāk, lai šī mūzika iedarbotos uz klausītāju," skaidro Tarmo Peltokoski.