Andrés el Letón – 80. Ģitārists Andris Kārkliņš un flamenko

28. janvāris ir leģendārā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa 80. dzimšanas dienas atcere. Klasikā Andrés el Letón dzīvi svinam kopā ar viņa mūziku, talanta cienītājiem un vistuvākajiem.

Andris Kārkliņš bija parādība, kādas latviešiem, šķiet, nav bijis un visticamāk, arī nebūs. Zenta Mauriņa ir teikusi, ka ģēnijs ir tas, kas caur savu tautu pieder cilvēcei. Tad nu par Andri Kārkliņu var sacīt, ka viņš ir leģenda, kas caur pasauli pieder savai tautai. Tikai tā, kā to mācēja un gribēja viņš - latvietis un pasaules pilsonis reizē.

"Ja ceļoja, tad uz pasaules malu, ja skrēja, tad maratonu, ja dziedāja – tad līdz asarām," zina stāstīt tie, kuri Andri Kārkliņu pazina.

Pēc izceļošanas no Latvijas divu gadu vecumā kopā ar mammu un brāli, Andris Kārkliņš savā tēvzemē atgriezās stagnējošajos Brežņeva laikos – 20. gadsimta septiņdesmitajos, jau būdams pazīstams kā vienīgais latviešu izcelsmes ģitārists pasaulē, kas spēlē flamenko.

Gluži kā leģenda pasaules latviešu sabiedrību bija aplidojusi ziņa, ka trīs gadus Andris spodrinājis sava ģitārdieva Djēgo del Gastora kurpes tikai tāpēc, lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitāras noslēpumus.

Par to, kā dzīvojot starp Spānijas čigāniem viņš bijis gatavs pārdot dvēseli velnam, lai tikai apgūtu viņu ģitārtehniku un kļūtu par šī spēles stila Meistaru, kas tobrīd viņam šķita vispilnīgākais galamērķis. Kā Spānijas čigāni 1967. gadā viņu kristījuši čigānu vārdā - Andres el Leton – Andris Latvietis, kas nozīmējis viņa talanta augstāko novērtējumu.

Jaunībā  Andris Kārkliņš strādājis par fotogrāfu un žurnālistu laikrakstā The New York Times, kad vajadzējis naudu, lai dotos uz Spāniju mācīties flamenko, sapelnījis to, pa vasarām strādājot ceļu būvē, studējis antropoloģiju Granādas universitātē, aizrāvies ar boksu un skriešanu, dievinājis ceļošanu, sarakstījis tūkstošiem haiku, bijis lielisks gids un aizrautīgs stāstnieks.

Tikko pavērās iespēja, viņš atbrauca uz Latviju, kur 1978. gadā notika viņa pirmais koncerts.

"Flamenko ir šaušalīgi greizsirdīga līgava, kas mūžīgi prasa neticamas klaušas, bezgalīgu uzmanību un vienu pēc otra upurus bez solījuma, ka kaut kas nāks par to jelkad atpakaļ," – tā Andra Kārkliņa vārdus 2000 .gada laikrakstā "Literatūra un Māksla" citē dzejnieks Māris Čaklais.

"Bet kā operā, kā buļļu cīņā, tā arī flamenko koncertā, kad visi vēja dzīti, mājās trīti elementi un komponenti sakrīt, tad top svētlaime," raksta Čaklais, pieminot Kārkliņa raibos un piedzīvojumu pilnos ceļojumus ar ģitāru pa Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas zemēm un ar dzejnieka spalvu radot visai trāpīgu Andra Kārkliņa portretu:

"No kādas zvaigznes tu esi nokāpis, Andres el Leton? Andrī ir Dona Kihota nelabojamā dzirnavukāre, Kolā Briņona epikūriskais smaids, Hamleta eksistenciālie jautājumi, bet visam pāri – Raiņa Tota spēlmanīša azarts."

"Tajā tālajā vasarā, kad bija degošas smiltis, zili zaļa jūra, cikādes pīnijās, glāze veterano maksāja 30 centus un tranzistorā vareja uztvert vienīgi Radio Kairo transā novedējas arābu melodijas, Andris spēlēja San Fernando," – tā kādu Andra Kārkliņa uzstāšanos ielas kafejnīcā, uz improvizētas garāžas skatuves Spānijā atceras Pēteris Purmalis. "Andris iesāk ar Malagenju. No publikas skaļi izsaucieni, piezīmes. Varētu pieņemt, ka tā pārkāpusi slieksni jebkādiem saprātīgiem argumentiem. Atmosfēra sabiezē. Pieceļos kājās, jo arī Andrim piemita neaprēķināms temperaments. Un taisni tad, it kā pieliekot uguni mīnas auklai, motoru dārdinādams, pie ieejas piebrauc puisis ar Enduro motociklu… Vai atkal vecais triks, traucēt spēlēšanu? Andris, ģitāru no rokām neizlaizdams, nesteidzīgi aiziet līdz durvīm. Varēja pieņemt, ka viņš ar to gāzīs. Tomēr nekas nenotiek. Nezinu, ko viņi runāja, bet motoru izslēdza.

Tad cēlās kāds no vietējiem grāvēju stīgu sitējiem. "Iedod man savu ģitāru, es tev parādīšu, kā jāspēlē!" Bārā iestājas nāves klusums. Visi pieceļas. Bezizejas situācija. Andris paskatās apkārt un saka: "Es to nevaru darīt, jo mana ģitāra ir mana sieva!" To saprata. Vēl viens elpas vilciens, tad – eksplozīvi aplausi, uzdzeršana, apkampšanās un vīrišķības apliecinājumi.

Andris Kārkliņš ar cilvēkiem mācēja runāt. 

Viņam bija arī mācekļi, jo viņš juta pienākumu nodot savas prasmes tālāk. "Es ņemu tikai tādus, kuriem, manuprāt, ir dzirkstele vai trakums, dziņa vai apsēstība… Jo neviens negrib izniekot savu laiku ar cilvēkiem, kas iznieko tavu laiku." Tā par savu audzēkņu izvēli spriedis Andris Kārkliņš. 

Lasot atmiņas par Andri, ko atstājuši tie, kuri viņu pazina tuvu, rodas iespaids, ka viņš bija galējību cilvēks. Tad, kad viņš klejoja pa pasauli, viņš ilgojās pēc Latvijas, bet tad, kad bija mājās, alka pēc pasaules plašumiem. Vai tāds cilvēks maz ir pieradināms? 

Pārraides gaitā atmiņās par Andri Kārkliņu dalās ģitāristi Aivars Hermanis un Kaspars Zemītis, Andra Kārkliņa ģitārmāceklis Ēriks Tīss, Andra Kārkliņa draugs - meksikāņu restorāna šefpavārs Havjers Garsija, dzīvesbiedre Raimonda Kārkliņa, Andra Kārkliņa ģitāru meistars Huans Rodrigess Penja, deju studijas Allegria vadītāja Ilze Zariņa un ģitārists un ceļojumu gids Ivars Hermanis.