"Bībelē teikts, ka acis ir cilvēka dvēseles spogulis. Es uzdrošināšos teikt, ka ne tikai – Anastasija savu dvēseli atklāj arī caur roku un pirkstu vibrācijām, pieskaroties dziedātāju un klausītāju sirdīm.

Viņas rokām ir uzticējušies daudzi kori konkursos un koncertos Latvijā un aiz tās robežām; tās ir pelnījušas uzslavas un godalgas, bet ne jau godalgu dēļ diriģents strādā. Tikai godīgums un jūtu īstums, kas strāvo no visas diriģenta būtības, var izveidot neredzamu saikni starp kora vadītāju un dziedātājiem. Tad arī rodas tas brīnums, ko nevar definēt ar vārdiem.

Un šādu brīnumu pēdējos gados, īpaši aizvadītajā sezonā, Anastasija ir radījusi vairākkārt.

Tas notika kamerkora "Ave Sol" koncertu cikla "Kora laboratorija" koncertā, kur mūziķe uzrunāja auditoriju ar spēkpilno Maijas Eifeldes 15. psalmu un Tālivaža Ķeniņa dziesmu "Dieva kalpa vakars". Radio viļņos bija klausāma arī Anastasijas Kildišas veidotā un pārdomātā programma sadarbībā ar Dānijas Nacionālo vokālo ansambli, bet īpašs notikums bija Latvijas Radio kora koncerts "Saule un mēness" 7. martā Mazajā ģildē.

Godīgi teikšu – reti viena koncerta ietvaros sanāk dzirdēt tik spēcīgu un radikālu kora dziedāšanas, skanējuma un emocionālas intensitātes maiņu, kā tas bija šajā koncertā.

Anastasijas programmas daļa tiešām ienesa tādu saules stariņu pat kora dziedātāju apslimušajās rindās, kā tas bija tajā vakarā," diriģenti Anastasiju Kildišu raksturo Iveta Grunde.

Anastasija Kildiša ziņu par nomināciju "Lielajai mūzikas balvai 2025" saņēma, būdama sporta zālē. "Tā bija mūsu visu mīļā dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, kura man to paziņoja. Viņa man vienkārši uzrakstīja: "Anastasija, JĀ!" Un es domāju – ko, jā? Varbūt es kaut ko aizmirsu, tā man likās.

Un tad viņa man atsūtīja linku, kuru es izlasīju, un biju ļoti priecīga, protams. Bet tikai pēc 10 minūtēm man piezvanīja un paziņoja to visu oficiāli," atceras jaunā diriģente.

Kaut arī par iegūto nomināciju un žūrijas novērtējumu Anastasija Kildiša ir pagodināta, viņa cenšas saglabāt vēsu prātu: "Es vienmēr zinu, ka varu labāk un ka varēju kaut ko vēl izdarīt."

Stāvot pie diriģenta pults, Anastasija Kildiša arvien vairāk pārliecinās par to, ka diriģents nav tikai mūziķis vien un dziedātāji nav tikai viņa instrumenti – aiz katras balss slēpjas cilvēks, kurš mēģinājuma dienā piedzīvojis daudzus emocionālus notikumus un kurš bez mūzikas domā arī par ko citu.

"Es esmu sapratusi, cik cilvēki ir dažādi un cik ļoti vajag psiholoģisku pieeju katram. Un dažādu. Varbūt ir vērts attīstīties tajā lietā katram diriģentam – tieši psiholoģiskajā, lai prastu rūpīgāk ieskatīties katrā cilvēkā kā indivīdā. Un pēc tam no tiem indivīdiem, kurus esi ieraudzījis, var sataisīt labu, veselu organismu. Tā ir tāda interesanta māksla," uzsver diriģente.

Anastasija Kildiša reiz saņēmusi piedāvājumu pāriet no diriģēšanas nodaļas uz vokālās dziedāšanas nodaļu, tomēr uzreiz esot bijis skaidrs – viņai labāk patīk stāvēt pret skatītājiem ar pagrieztu muguru, ne skatīties tiem tieši sejā. Viņasprāt, diriģentam ir vieglāk atvērties saviem dziedātājiem, ne klausītājiem, jo dziedātāji viņu labāk un ilgāk pazīst: "Es cienu un mīlu arī klausītājus, bet es domāju, ka diriģentam – līdz ar to, ka nav tā acu kontakta, roku kontakta vai žestikulācijas, kas vērsta pret klausītājiem, – ne tik labā mērā sanāks kontaktēties ar viņiem.

Bet, ja savu domu un sajūtu pasniedz sākumā dziedātājam, tad dziedātāji to visu mēģinās konvertēt savā dziedājumā, un tas ir tas skaistums diriģenta profesijā – es esmu kā portāls."

Projektus, kuros Anastasijai Kildišai nācies piedalīties, un koncertus, kurus nācies piedzīvot, diriģente uztver kā dāvanu: "Dažreiz nākas apstāties un apdomāt ar prātu, kāds gods vispār ir tur būt. Un es to visu ļoti novērtēju – nekādā gadījumā nedomāju, ka tas tā pienākas." Viņa piekrīt, ka šāda attieksme var novest pie pārlieku lielas pazemības un centības, tomēr, viņasprāt, – īpaši jau sava ceļa sākumā – šādas īpašības var tikai nākt par labu un palīdzēt nokļūt nākamajā punktā.