2020. gada 30. maijā 75 gadu vecumā mūžībā devies viens no spožākajiem Latvijas trombonistiem – Boļeslavs Voļaks, kurš savulaik vaļsirdīgi atzinies: "Lai kļūtu par labu mūziķi, jābūt dullam fanātiķim..."

Izsakot visdziļāko un patiesāko līdzjūtību Meistara tuviniekiem, aicinām noklausīties Ilzes Mednes veidoto sarunu ar mākslinieku, kas tapa 2014. gada 21. novembrī, sveicot mūziķi 70. gadskārtā.

***

Boļeslavs Voļaks veidojis latviešu trombona skolu, veicis pētījumu "Elpošanas māksla” un aranžējis un veidojis pārlikumus trombonam. Jubilārs ir arī viens no spilgtākajiem latviešu mūziķiem – virtuozs atskaņotājmākslinieks un lielisks pedagogs. No 1974. gada – arī LNSO trombonists. Savu pedagoģisko darbību šobrīd izvērš JVLMA un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, vada paša veidoto Rīgas Jauniešu brāsbendu (1999), kurā muzicē talantīgākie E. Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi. Arī brāsbendam šogad jau 15 gadu jubileja, kuru tas svinēs kopā ar savu skolotāju.

Neparasti plašas ir Boļeslava Voļaka intereses: viņš ir starptautiskais meistars šahā, vēl viņu interesē galda teniss un citi sporta veidi, zinātne un kas tik vēl ne... Katrā ziņā, mūziķa dzīvesstāsts ir tik raibs un aizraujošs, ka no tā iznāktu labu labais romāns.

12 gadu vecumā Boļeslavs Daugavpilī padzirdējis spēlējam pūtēju orķestri. Skatījies tajā kā brīnumā. Kad diriģents pienācis un vaicājis, vai patīk, atbildējis, ka patīkot gan! Nu, tad lai nākot pie viņa mācībā. Jau nākamajā dienā Boļeslavs bijis klāt un, klausoties orķestra spēlē, izvēlējies spēlēt trombona tuvāko radinieku eifoniju, jo tas tik skaisti skanējis!

Progress bijis tik straujš, ka četrpadsmit gadu vecumā Boļeslavs kļuvis profesionālā armijas orķestra eifonists, "Kamenes lidojumu" vienā minūtē varējis nospēlēt!

"Raibi jau tur gāja... Reiz saķēros ar diriģentu, jo muzicēšanas vietā priekšroku devu tenisa nodarbībai. Par sodu nācās nedēļu grīdas mazgāt. Aiz dusmām savu eifoniju aizlidināju pa gaisu," smej jubilārs.

Viņa intereses ir neparasti plašas: Boļeslavs Voļaks ir starptautiskais meistars šahā, vēl viņu interesē teniss, galda teniss un citi sporta veidi, zinātne un kas tik vēl ne... Mūziķis intervijā atzīstas, ka uz trombonu pārgājis 16 gadu vecumā, un ne jau nu aiz mīlestības - drīzāk, kā pats saka, škrobes. "Jo eifonijs tomēr ir visskaistākais instruments," sapņaini teic jubilārs.

To, kurai no traki aizņemtās ikdienas nodarbēm piešķirama prioritāte, mūziķis nešķiro: ja runa par koncertiem, tad pirmajā vietā, protams, muzicēšana. Ja jāskolo jaunā paaudze, svarīgākais ir pedagoģiskais darbs skolas klasē.

"Ir divi skaņas veidošanas veidi: rāpojošais jeb vienkārša pūšana, ko māca katrā skolā. Bet elpu vari pārvērst arī lidojošā līnijā, un tad tonis sāk dziedāt. Kā Arvīdam Klišānam mežrags - ka dvēsele dzied. Kad palaid to līnijā, pazūd visi ķikši. Liec lietā ne tikai elpu, bet raksturu. Bet, ja domā, kā tu nospēlēsi to un šito, viss ir garām," savā pieredzē dalās Boļeslavs Voļaks.

Vaicāts, kā viņš sevi sagatavo lielajiem soloiznācieniem, enerģiskais un sportā rūdītais mūziķis atklāj šādu noslēpumu:

"Trīs dienas pirms liela solokoncerta savu fizisko formu situ nost: nekādas fizkultūras, viena vienīga bohēma... Dienu pirms koncerta sāku ar rīta rosmi. Un tad dabūju vajadzīgo tonusu. Kad pienāk trešā diena, gluži vai raujos uz skatuves!"