Ukraiņu Ziemassvētku melodijas dzied Viktorija Prituļaka, Oksana Nikitjuka un Darja Leleko

Labestība vienmēr uzvarēs ļaunumu

Anna Veismane: Jūs, Viktorij, mēs pazīstam ne tikai kā dziedātāju un etnomuzikoloģi, bet arī kā ļoti aktīvu Ukrainas atbalsta pasākumu rīkotāju un dalībnieci. Šogad esat saņēmusi vairākus ļoti nopietnus valsts apbalvojumus, un ar tiem mēs jūs sirsnīgi apsveicam! Savukārt Artūrs ir folklorists, aranžētājs, multiinstrumentālists, kurš labi pazīstams kā grupas "Laimas muzykanti" dibinātājs. Kā abi satikāties?

Viktorija Prituļaka: Neklātienē bijām pazīstami jau diezgan sen, kopš maniem studiju laikiem Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur apguvu etnomuzikoloģiju, tāpēc ar folkloras kustību Latvijā esmu pazīstama jau sen. Bet tuvāka sadarbība sākās saistībā ar Artūra projektu "EtnoZoom": saņēmu pagodinājumu ierakstīt vienu dziesmu kopā ar dziedātāju Igetu Ozoliņu – pavisam drīz, ceru, šis skaņdarbs būs pieejams plašākai auditorijai. Tad nu arī kopš tā laika mums izveidojusies ļoti sirsnīga un radoša sadarbība, kas izpaudusies Latvijas Radio projektā.

Latvijas Radio studijā jums ierakstītas divas dziesmas. Viena no tām ir Ziemassvētku dziesma, tāpēc šīs dziesmas pirmatskaņojumu klausīsimies tieši šodien. Kā tapa šo dziesmu aranžējumi un pati ideja?

Artūrs Uškāns: Ilgus gadus darbojoties latviešu folklorā, klausos un pētu arī dažādu citu tautu mūziku. Sākotnēji folkloras materiālu iedziedu a cappella variantā, kuram veidoju pavadījumu. Tad rādu izpildītājam – vai gribi pārdziedāt atbilstoši aranžējumam, kad dziesmai izveidojies savs raksturs? Un tad nu pie šī jautājuma Viktorija man saka – viņai  esot piedāvājums no Latvijas Radio iedziedāt pāris ukraiņu dziesmu un piedāvāja man aranžēt. Prasu – kādu stilu tu gribētu? Viktorija saka – etnodžezu! Man tikai to vien vajag! (smejas) Kolosāls piedāvājums, jo nav daudz tik foršu, interesantu piedāvājumu. Viena no dziesmām bija "Ради Боже", ko Viktorija izvēlējās, un tad mēs ilgi, ilgi domājām. Burtiski divas dienas pirms ieraksta tapa aranžējums. Es pats piedāvāju Viktorijai to, ko zināju – dziesmu "Била мене мати". Labi arī sanāca, ka tās ir dažāda rakstura dziesmas.

Viktorija: Par to arī mazliet satraucos… Jo vairāk esmu par lirisko – man pašai tāds raksturs, ka vairāk velk uz to lirisko, maigo. Un tad nu "Била мене мати" palīdzēja izpaust citu raksturu.

Par ko ir šī dziesma? 

Viktorija: Tā ir joku dziesma par jaunu, neprecētu meiteni, kura pa kluso no mammas grib aiziet satikties ar savu draugu ķiršu dārzā, bet mamma tāpat visu dzird... Tad nu meitene dziesmā arī izstāsta visu to stāstu, ka viņa uzvedas pavisam, pavisam klusiņām – lai durvis nečīkstētu, lai gailis nedziedātu, lai neviens nedzirdētu, bet mamma tik un tā dzird, taču visu piedod, jo pati taču savulaik bijusi jauna un darījusi tāpat kā meita. Tādas jauniešu lietas. (smejas)

Artūrs: Taču šajā dziesmā tiek skarta arī armijas tēma – rekrūtis, bandinieks, karavīrs.

Artūr, kā izvēlējāties mūziķus šīs dziesmas ieskaņošanai un kālab izveidojāt tieši šādu instrumentāciju? Varbūt tāpēc, ka vēlējāties runāt džeza stilā?

Artūrs Uškāns: Drīzāk jau etnodžeza stilā. Neesmu akadēmiski izglītots džeza mūziķis, tāpēc varu šajā aranžējumā tikai nodot savu pieredzi, kas bijusi, klausoties un arī nedaudz spēlējot šajā žanrā. Džezs jau arī ir tik ļoti daudzveidīgs, tur ir iespēja izvērsties. Un kas man vēl patīk… Kas kopīgs džezam ar folkloru? Tā ir improvizācijas brīvība. Lai paspilgtinātu etnisko kolorītu, vienā dziesmā iespēlēju kokli, otrā – mandolīnu.

Un, ja vajadzētu, iespēlētu mutes ermoņikas...

Artūrs: ... vai akordeonu, dūdas, stabules. Viss arsenāls man ir mājas studijā! (smejas)

Arī dziedātāja Oksana Nikitjuka Latvijas Radio studijā nesen ieskaņojusi ukraiņu Ziemassvētku dziesmu, tās nosaukums ir "Рай розвивсь" . Viņa sacīja – šī esot dziesma no ukraiņu folkloras senākā slāņa, un šobrīd tieši senā slāņa folkloras atdzimšana ukraiņu folkloristu vidū ir īpaši aktuāla. Vai tā ir, Viktorij?

Viktorija: Jā, pilnīgi piekrītu Oksanai, ka tagad senā slāņa mūzika atdzimst un iegūst jaunu skanējumu. Ukraiņiem pašlaik ir ļoti būtiska nacionālā identitāte, un tās stiprināšana iespējama tieši caur šādu mūziku: dziesmās no senā folkloras slāņa ir ļoti spēcīgi vārdi. 

***

Oksana Nikitjuka: Šī ukraiņu dziesma man pašai šķiet visskaistākā, jo tekstā ir īpatnējs tautasdziesmas un baznīcas himnas apvienojums. Tas ir stāsts par lielu ābeļdārzu, ko stādījuši trīs brāļi. Vēlāk viņi tur uzcēluši baznīcu, kurā tikuši svinēti arī Ziemassvētki. Šī dārza īpašā raža ir mīlestība un labsirdība – viss, par ko runāts arī Bībelē.

Vai šī dziesma ir no kādas konkrētas vietas Ukrainā?

Oksana: Tā ir no Rivnes apgabala – tā ir liela teritorija pie Polijas un Baltkrievijas, mēs to saucam – Poļisja. Tā ir īpaša kultūra, kurā var meklēt pēdas no dažādām nācijām, kas tur dzīvojušas, tādēļ arī šī dziesma ir īpaša. Dažas no Poļisjas reģiona dziesmām man iemācīja pieredzējusī teicēja Uļana Koda. Viņa zināja ap tūkstoš dažādu dziesmu, bet šī melodija ir arī publicēta, lai gan vārdi dažādos ciematos mēdz atšķirties. Un tagad šī dziesma ierakstīta arī Latvijas Radio.

***

Vēlos jautāt par Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām: radies iespaids, ka Ukrainā šie svētki ir garāki…

Viktorija Prituļaka: O, jā! Mūsu izpratnē jums ir Ziemassvētku svinēšanas demo versija. (smejas) Kad vēl dzīvojām pēc vecā stilā, Ukrainā svinības sākās ar Svētā Nikolaja dienu decembrī, kad bērniņam liek zem spilvena dāvanas, jo mums nebija Ziemassvētku vecīša, kas ir padomjlaika tradīcija. Mums no seniem laikiem Ukrainā bija Svētais Nikolajs, kurš bērniņiem, kuri labi uzvedušies, atstāja zem spilvena dāvaniņu, bet tiem, kuri slikti – žagariņus. Tad pārgājām uz Jaunā gada svinībām, kas ilgst no 1. janvāra līdz 19. janvārim, kad visi ūdeņi kļūst svēti. Tā ka mums bija nevis viens svētais vakars, kuru Latvijā svinam 24. decembrī, bet veseli trīs – gan 6. janvārī, gan naktī no 13. uz 14. janvāri, kas ir tā saucamie Vasiļa svētki, iezīmīgi ar masku gājieniem. Rietumukrainā ir slavenais masku festivāls. Un noslēdzošais ir trešais svētais vakars – no 18. uz 19. janvāri. Tā ka līdz 19. janvārim strādāt nebija iespējams, bija jāsvin!

Bet kristīgie Ziemassvētki tagad mums ir visiem kopā?

Viktorija: Jā, tagad mums tas viss pārcēlās – par divām nedēļām nobīdījušās divas nedēļas. Svētā Nikolaja svētki šogad bija 6. decembrī, un šogad Ziemassvētkus svinam kopā ar Eiropu.

Tas ir ļoti simboliski, bet, pieņemu, ne vienkārši...

Tas ir paaudžu jautājums, jo, protams, ka cilvēkiem būs ļoti grūti pāriet, jo īpaši vecākajai paaudzei. Arī mani vecāki joprojām atzīmē [Pareizticīgo] Ziemassvētkus, kas ir 6. un 7. Janvārī – tas kaut kā ir ierasts, kā ģimenes tradīcija. Bet jaunā paaudze tomēr izjūt savu piederību tuvāk Eiropai, tāpēc viņi labprāt un vienkārši pārgāja, tā ka nav nekādu problēmu. Nobīde ir tikai par divām nedēļām, un tas jau bija loģiski ar visu kustību uz Eiropas Savienību un integrāciju:  ukraiņiem tas bija ļoti dabiski – tiešām negribas neko kopīgu, kas būtu saistīts ar agresīvo kaimiņu. 

Starp citu, pētnieki, kuri šos jautājumus pēta zinātniskā līmenī, atraduši senus kalendārus vēl no tiem laikiem, kad Rietumukrainā bija ļoti izplatīta grieķu katoļu kustība, nevis tikai pareizticība. Vecajos kalendāros mums ir ļoti daudz liecību, ka ukraiņi Ziemassvētkus svinējuši arī 24. un 25. decembrī! Vēl pagājušā gadsimta 20. divdesmitajos gados tie tika svinēti tāpat kā visā Eiropā.

Artūr, vai jums kā latviešu folkloras pārzinātājam nešķiet, ka mums ir tuvas saites ar Ukrainas tautas tradīcijām? Ir ļoti, ļoti daudz līdzīga! 

Artūrs: Tās ir ļoti tuvas! Mums jau arī tie ķekatu gājieni savulaik sākās no Mārtiņiem un ilga līdz Meteņiem. Protams, daudzas tradīcijas piemirsušās, bet, paldies Dievam, mums ir folkloras pētnieki, kuri joprojām dzīvas uztur bluķa vilkšanas, maskošanās un svinēšanas tradīcijas.

Ukraiņu tautas dziesmu vārdos ir lielāka ietekme no kristietības nekā Latvijā. Arī Oksanas Nikitjukas dziedātajā dziesmā kristīgā tēma ir ļoti klātesoša.

Viktorija: Pašlaik vēl ir ļoti liela ietekme no pareizticības, taču ir atšķirība: mums ir divu veidu Ziemassvētku dziesmas – kaļadas un ščedrivkas. Kaļadas tika dziedātas tieši Ziemassvētkos, kad ir Kristus piedzimšanas svētki, un tur tad arī ir visa šī kristīgā tēma. Savukārt ščedrivkas saistītas ar seno slāni, tur tiešā tekstā nefigurē kristīgie tēli, bet gan saule, raža, dabas spēks. Tiek prasīta raža nākamajam gadam, tiek vēlēts viss labais ģimenēm. Tā ka pašlaik sanāk tā, ka atbilstoši kristīgajām tradīcijām kaļadas dzied Ziemassvētkos, bet ščedrivkas – sagaidot Jauno gadu, tātad 31. decembrī. Baznīcā ščedrivkas nedrīkst dziedāt, savukārt kaļadas tieši dzied baznīcā, jo tās veltītas visam ciklam, kas saistīts ar Kristus piedzimšanu.

Vēl runājot par ščedrivkām: senajiem ukraiņiem Jaunais gads sākās pavasarī, kad atlidoja putniņi, sāka mosties daba, tādēļ ir ļoti jocīgi, ka Ziemassvētkos pēkšņi atlido dzeguzīte vai bezdelīga...

Lieta tāda, ka senie ukraiņi dzīvoja atbilstoši saules un dabas kalendāram, tāpēc dziesmās ir teksti, kas veltīti brīdim, kad atlidoja putni, sāka mosties daba, un cilvēki vērsās pie dabas spēkiem – lai būtu veiksmīgs gads, lai būtu saule. 

Savukārt kaļadās ienāk kristīgā tēma. Mums ir reliģiskais sinkrētisms, tāpat kā latviešiem. 

Artūrs: Es vairāk pārzinu katoļu tradīciju, jo nāku no Latgales. Ir tautasdziesmas, kuras baznīcā nedzied – tikai mājās. Baznīcā iet akadēmiskais repertuārs. Latgalē tas iegājies no poļu tradīcijas, bet – kas ir kopīgs visai Rietumbaltkrievijai, tāpat Ukrainai un arī Latgalei – piedziedājums "kaļadā". Un šī vārda sakne ir tā pati kas vārdam, kuru lietojam ikdienā – tas ir kalendārs. 

Arī mums, latviešiem, gada sākums savulaik bija Māras diena – marta beigas, kad tiešām visa daba mostas, atsākas kustība un atsākas jauns gads! Mūsu Ziemassvētku raidījumu noslēgsim ar dziesmu "Ради Боже", kas ir īsta Ziemassvētku dziesma. 

Viktorija: Kāpēc es izvēlējos tieši šo dziesmu? Viens no pamatojumiem – spēka vārdi: vēršamies pie augstākiem spēkiem, lai dotu ražu, lai dotu naudiņu, lai dotu spēku, lai dotu visu to labestību tautai, un noslēgumā ir ļoti simboliski vārdi: "Dod, Dieviņ, mums spēku, lai dzīvotu mierā un lai mūsu valsts uzplauktu!" Tas ir simbolisks spēka avots – tieši tādēļ izvēlējos šo seno Ziemassvētku tautasdziesmu. Tajā ir arī visas manas personīgas sajūtas, ko gribētu kā dāvanu Ziemassvētkos. Mēs, visi ukraiņi, prasām spēku, izturību – lai mums pietiek izturības cīnīties, cik vien tas būs nepieciešams. Bet, cik redzam, tas neiet tik ātri, cik gribētos.

Un tieši caur dziedāšanu mūsu karavīriem dodam spēku, viņiem tas ļoti palīdz – mēs  nosūtām viņiem ierakstus, un puiši, kas karo, labprāt tos klausās un ir pateicīgi. Arī šīs dziesmiņas nosūtīsim – tas būs ļoti simboliski!

Un simboliski arī tas, ka Ukraina šogad pirmoreiz svinēs Ziemassvētkus pēc Eiropas stila – pavisam oficiāli! Ja pagājušogad vēl bija gan 7. janvāris, gan 25. decembris, tad šogad mēs oficiāli pārgājām uz kalendāru, kas ir jums. Tā ir vēl viena nianse, kas sniedz simbolisku atbalstu.

Izmantojot iespēju, gribu novēlēt visiem mūsu klausītājiem mieru, labklājību, uzplaukumu. Šis ir cerību laiks, kad aizdomājamies par vērtībām, izbaudām kopā būšanas laiku ar ģimenēm, ar saviem mīļajiem, aicinot neaizmirst par labsirdību un iespēju palīdzēt arī citiem. Varbūt ne visiem ir tādas iespējas – pavadīt laiku kopā ar savām ģimenēm, jo īpaši mūsu karavīriem Ukrainā. Ir arī ļoti daudz cilvēku, kas palikuši bez mājām, un viņiem nepieciešams atbalsts.

Ne vienmēr vajadzīgi miljoni vai kaut kas milzīgs! Var palīdzēt, nosūtot karavīram siltas zeķes – tas  būs ļoti simboliski! Tā viņi izjūt, ka mēs esam kopā ar viņiem, ka tikai visi kopā varam uzvarēt slikto. Un atcerēsimies, ka tik un tā labestība vienmēr uzvarēs ļaunumu.

Artūrs: Ukrainai gribas vēlēt mieru, saticību un, pats galvenais, uzvaru.

Tas, ar ko šajos apstākļos var palīdzēt mūziķi – tā ir viņu dāvātā mūzika. To teikuši arī visi ukraiņu mūziķi, kas šoruden viesojušies Latvijas Radio. Arī mēs esam priecīgi par šo iespēju – Latvijas Radio ieskaņot ukraiņu mūziku, un ieraksti taps vēl un vēl: tas ir liels prieks – dzirdēt ukraiņu tautas mūziku un oriģinālmūziku Latvijas Radio.

Viktorija: Tā arī mums, ukraiņiem, ir lieliska iespēja uzzināt ko vairāk par jums, jo diemžēl padomju ietekmes dēļ Ukrainā neko nezinājām ne par latviešu klasisko, ne tautas mūziku, un bija izplatīts naratīvs, ka tikai viņiem – [krieviem] – ir vislabākais, visslavenākais, visvērienīgākais. Bet patiesībā tā nav. Tādēļ tagad mums tiešām jāsadarbojas! Ļoti vēlos, lai latviešu mūziķi atbalsta Ukrainu ar savu mākslu – lai ukraiņi to dzird un zina. Cik man zināms, ukraiņi to patiešām sadzird un novērtē. Tādēļ paldies visiem mūziķiem, visiem māksliniekiem, kuri ar mums sadarbojas un mūs atbalsta, kas atceras par mums. Paldies, ka esat kopā ar mums šajā sarežģītajā laikā!

Artūrs: Savukārt es nodošu sveicienus no mūziķiem, kuri piedalījās šajā projektā: man jau likās, ka esmu sapulcinājis pieredzējušus mūziķus – tādus, kuri visam ir izgājuši. Bet rezumējums, kas izskanēja jau pēc ieraksta, mums visiem savstarpēji atvadoties – katrs no viņiem teica paldies par jaunu pieredzi!