Ukraiņu pianists Arturs Ņikuļins, kurš radis patvērumu Latvijā: Šis gads bijis šausminošs

"Šis gads bijis šausminošs. Uz Latviju atbraucu no Maskavas, strādāju tur Ukrainas vēstniecības Nacionālajā kutūras centrā un visu iepriekšējo gadu to vien darījām kā cīnījāmies ar Krievijas federālo drošības dienestu. Ar mākslu pat nebija laika nodarboties. Tad diemžēl sākās karš un šo centru bijām spiesti atstāt, kas bija vienīgā vieta Maskavā, kur līdz tam varēja sanākt Ukrainas pilsoņi. Rīgā nonācu tādēļ, ka evakuējāmies no Maskavas uz Ukrainu caur Rīgu, vēstniecības darbinieki palīdzēja man ar rekomendācijām. Tagad Rīgā esmu iekārtojies, man šeit ļoti patīk un esmu ļoti pateicīgs par visām iespējām, kas man tiek dotas, man ir iespēja arī uzstāties. Arī Valentīna Silvestrova mūziku jau esmu šeit spēlējis Lielajā ģildē," saka ukraiņu pianists Arturs Ņikuļins, kurš nule Latvijas Radio fondiem ieskaņojis ukraiņu skaņraža Silvestrova klaviermūziku.

Ņikuļins absolvējis Ļvivas Nacionālo Mūzikas akadēmiju, vēlāk studijas turpinājis Briseles Karaliskajā konservatorijā, kā arī vairākkārt piedalījies dažādu starptautiski atzītu pianistu meistarklasēs. Arturs Ņikuļins plūcis laurus Pirmajā starptautiskajā jauno pianistu konkursā Enshedē, Nīderlandē, Dņepropetrovskas rīkotajā starptautiskajā Šopēna pianistu konkursā, Borisa Ļatošinska Laikmetīgās klaviermūzikas starptautiskajā konkursā Parīzē, kā arī ieguvis "Grand Prix" Bādenes-Virtenbergas konkursā "Musical Fireworks". Ar panākumiem piedalījies dažādos festivālos Ukrainā, Krievijā, Polijā, Šveicē, tostarp Valentīna Silvestrova festivālā Bāzelē. Cieši sadarbojies ar tādiem mūsdienu skaņražiem kā Ļesja Vasiļivna Dičko, Dmitrijs Česnakovs, Igors Ščerbakovs un Valentīns Silvestrovs, pirmatskaņojot viņu opusus klavierēm vai kameransamblim.

Arturs Ņikuļins: Pēdējā gada laikā spēlēju salīdzinoši maz: biju Krievijas "melnajā sarakstā", tādēļ Maskavā  nodarbojos tikai ar sabiedrisko darbu. 2018. gadā man Maskavā bija koncerti, tieši ar Valentīna Silvestrova mūziku viņa 80 gadu jubilejā. Uz šo koncertu atnāca Ukrainas vēstniecības darbinieki un piedāvāja man palikt Maskavā un palīdzēt Ukrainas centrā. Piekritu, jo tā bija iespēja palīdzēt Ukrainai.

Anna Veismane: Esat sadarbojies vēl ar daudziem ukraiņu komponistiem...

Jā, ar daudziem, man pat bija tāda iesauka Kijivā – Ukrainas Komponistu savienības galma pianists... Pat negribas nevienu īpaši izcelt, jo esmu spēlējis un pirmatskaņojis daudzus opusus.

Kā iepazināties ar Valentīnu Silvestrovu?

Tā bija interesanta situācija... Reiz, nu jau pirms daudziem gadiem, notika viņa autorkoncerts, un man tajā bija jāpāršķir lapas pianistam. Tas bija skaņdarbs soprānam, mežragam un klavierēm. Vienā brīdī man bija jāpieceļas un jāpāršķir lapas arī mežradzniekam, bet tā vietā, lai pārliktu lapu, es apgriezu otrādi visu pulti un viss nokrita. Skaidrs, ka priekšnesums apstājās, man bija milzīgs kauns. Komponists aicināja darbu atsākt no sākuma, par šo situāciju aprakstīja prese.

Pēc koncerta, protams, gribēju aizbēgt, katrā ziņā ne jau nu tikties ar komponistu, bet tas nebija iespējams zāles izvietojuma dēļ... Silvestrovs pienāca un teica - ejam dzert šampanieti! Kopš tā laika esam pazīstami un sadarbojamies.

Kad tieši tas bija?

Tas bija 2004. gads, tūlīt būs divdesmit gadu...

Cik daudz Valentīna Silvestrova mūzikas esat spēlējis pa šo laiku?

Ļoti daudz! Daudz klaviermūzikas, vokālo ciklu, sākot no viņa septiņdesmito gadu kompozīcijām līdz pavisam jaunām.

Ko sakāt par pēdējo darbu, kuru Silvestrovs sacerēja ceļā no Kijivas uz Vāciju?

Diemžēl šis darbs vēl nav pierakstīts.

Komponistam ir sarežģījumi ar redzi, bet viņš joko, ka tas skaņdarbs būšot kā tautas dziedoņu mūzika, kuru zina no galvas un nav nepieciešamības pierakstīt. 

Savulaik Ukrainā bija neredzīgi muzikanti, kuri spēlēja kobzu - tas ir ukraiņu tautas strinkšķināmais stīginstruments. Viņi staigāja no vienas pilsētas uz citu, spēlēja un dziedāja pašsacerētas dziesmas. Tā ir viena no ukraiņu tradīcijām, kas jau padomju varas gados diemžēl tika mērķtiecīgi iznīcināta. 

Trīsdesmitajos gados šos tautas dziedoņus savāca, it kā lai pārvesu uz Harkivu, bet pēc tam nošāva. Līdz ar to šī mutvārdu tradīcija tika iznīcināta.

Kuras no Valentīna Silvestrova kompozīcijām ieskaņojāt Latvijas Radio fondos?

Šīs notis pie manis nonāca 2018. gadā. Tās visas esmu nospēlējis tikai vienu reizi. Silvestrovs pats šos miniatūru ciklus un arī nākamos klavierdarbus dēvē sauc par "Bagateļu eposu". Sākot no divtūkstošajiem gadiem, Silvestrovs rakstīja daudz miniatūru: dažus sauc par bagatellēm, citi ir valši, elēģijas, postlūdijas, prelūdijas, bet

tās visas ir bagatelles un it kā apvienojas vienā lielā ciklā kā liels muzikāls eposs. Tās nav vēlams klausīties atsevišķi, jo tikai kopumā tās rada vajadzīgo iespaidu. Citādi klausītājam var rastiem priekšstats, ka viena miniatūra izklausās pēc Mocarta, cita pēc Šūberta vai Šopēna - pazūd metaforisms, virsuzdevums.

Latvijas Radio esmu ieskaņojis ciklu, kurā ir 21 miniatūra, ja nekļūdos, kopā tās ir 40 minūtes. Ja salīdzinām, piemēram, ar Bēthovena bagatellēm, viņam katra no bagatellēm ir pabeigts skaņdarbs, kamēr Silvestrova bagatellēm ir skaidrs sākums, taču nav konkrētu beigu. Tās visas beidzas it kā ar daudzpunkti. Tāpēc visas šīs miniatūras iespējams savienot vienā lielā skaņdarbā.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.