Dziedātājai Ievai Paršai pirms desmit gadiem komponētās dziesmas ar Jāņa Elsberga vārdiem nule kā ierakstītas Latvijas Radio fondos. „Zem baltām debesīm” un „Pārziemo” – divas dažāda rakstura, spilgtas miniatūras, kurās ir gan maiga lirika, gan asprātīgs humors un pāri visam komponista neatkārtojamais melodiķa talants.

Humors un zīmīgi atmiņu stāsti dzirdami arī sarunā ar Ievu Paršu un Raimondu Paulu – mūziķi satikušies jau pirms vairākiem gadu desmitiem.

Ieva Parša stāsta, ka joprojām katra tikšanās ar maestro, kā visiem cilvēkiem, esot vienreizēja.

"Man saka, ka es dziedot krāsaini. Un šoreiz es klausos šos ierakstu variantus un domāju – kur tad ir tā Paršas krāsainība? Man liekas, ka es skanu taisni – kā slotas kāts, vīlēju pa vienu ceļu, bet maestro apakšā krāso i tā, i šitā." (smejas)

Raimonds Pauls tam īsti nepiekrīt: "Jūs ar savu balsi varat panākt ļoti daudzus efektus – tieši balss tembrs, balss skanējums..."

Anna Veismane jautā maestro arī par to, kā top dziesma:

„Pirmā frāze, kas ir tekstā – tas ir pats galvenais. Dziedāt nemāku, atšķirībā no maniem kolēģiem, varu tikai „ņurdēt”. Līdzko melodija ved, es labāk cenšos nospēlēt uz klavierēm, kā es to jūtu.”

„Pavadījumu manai mūzikai vajadzētu spēlēt brīvi – ne tikai to, kas rakstīts notīs. To vajadzētu bagātināt, papildināt, pašiem pielikt klāt no sevis, jo uzrakstīta ir tikai shēma. Arī klasiskā mūzikā svarīgs ir vieglums, tā jāizpilda ar smaidu, ar ironiju. (..) Nu, jūs esat pie klasiķiem pieraduši – tur katra nots ir zelta vērta. Nedrīkst neko. Bet te mēs spēlējam, kas ienāk prātā. Un man visvairāk patīk, ka tu vari katrreiz, izejot no sava noskaņojuma, kaut ko veidot. Kādreiz tas iznāk, kādreiz vispār nekas tur nesanāk, bet tā ir forša lieta."

Sarunu iekrāso skaņu režisora Modra Bērziņa teiktais – brīdī, kad ielūkojamies ieraksta tapšanas aizkulisēs.

"Darbs pie ierakstiem kopā ar māksliniekiem aizvien norisinās maestro raksturīgajā humora gaisotnē. Esmu pateicīgs, ka man ir šī iespēja būt klāt lielas personības radošajam veikumam."

Raidījuma gaitā Raimonds Pauls atzīst, ka viņš allaž diezgan nervozi klausoties, kad tiekot izpildītas viņa sacerētas dziesmas.

"Es jūtu, ka pavadījumu vajadzēja spēlēt savādāk. Un to es jūtu, teiksim, arī koru koncertos. Viņi jau nav vainīgi, viņi ir pieklājīgi pianisti, bet viņi nav tādi, ka varētu bagātināt, papildināt kori. Paši pielikt no sevis – to viņi nevar.

Viņi spēlē apmēram to, kas ir uzrakstīts, bet uzrakstīts jau parasti – kā viņš ir, tā viņš ir. Tur prasās, tu jūti, ka tur bija kaut kas jāpieliek klāt. Un kādas es tur visādas dullības neesmu strādājis!

Tīšām spēlēju citā toņkārtā, piemēram. Zēnu koris – tie sāk aizmigt, viņiem garlaicīgi, es paņemu to pašu meldiņu un spēlēju pustoni augstāk. Nu tad visi atmodās, sāka smieties."