12. jūlijā pēkšņi mūžībā aizgājis Pauls Bankovskis (1973-2020) - rakstnieks un publicists, vairāku romānu, stāstu krājumu un filmu scenāriju autors. Brīnišķīgs, talantīgs, lielisks cilvēks.

Šī gada jūnijā iznāca viņa jaunākais romāns “Pasaules vēsture”, kuras sakarā vēl pirms Jāņiem ar Paulu "Klasikas" studijā fantastiski aizraujošā, krāsainā sarunā tikās Inga Saksone un Orests Silabriedis - neviens nenojauta, ka tā izrādīsies viņa pēdējā lielā intervija...

"Klasikas" radošā komanda pauž dziļu un patiesu līdzjūtību Paula Bankovska tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, gara un domu biedriem.

Lai gaišs ceļš mūžībā!

***

Īsi pirms Jāņiem "Klasikas" studijā aicinām publicistu Paulu Bankovski, sarunājoties par viņa jaunāko opusu "Pasaules vēsture".

Mūsu uzmanības lokā viensliedis, lapsa, iešana mežā, pūkaina ārpuse, neredzēta jūra, Martas seja, Blaumanis un Sent-Ekziperī, mazliet arī Džoiss un Prusts, un, kur gadījies, kur ne - arī Kārlis Skalbe, bet tas no citas operas.

Orests Silabriedis: Tajā brīdī, kad "Dienas Grāmatas" vadītāja Dace Sparāne-Freimane man teica - tu zini, ka Paulam būs "Pasaules vēsture", vīzijas un iedomas bija vienkārši grandiozas un reizē tāda traka intriga - nu, kas tas varētu būt. Bet laikam man ne sapņos nenāca, ka es dabūšu kaut ko tādu... Varbūt sāksim uzreiz ar valodu - tikai izlasot pirmo trešdaļu, atcerējos, ka kaut kur bija teikts - Pauls speciāli izvēlējies rakstīt 19. gadsimta izteiksmē. Man tas likās tik dabiski - kā tu runā šajā grāmatā. Vai tiešām ir tā, kā rakstīts preses tekstos, ka ļoti rūpīgi izvēlējies toni un vārdus, mēģinot tos pielāgot?

Pauls Bankovskis: Jā, tā bija, un īstenībā arī

visas atsauces uz citu autoru darbiem ir ļoti apzinātas  - sākot ar Blaumaņa "Nāves ēnā" un beidzot ar Sent-Ekziperī "Mazo princi". Tas viss ir ļoti apzināti darīts. Ir arī Prusts un Džoiss - kā tikai visa tur nav...

Inga Saksone: Brīnišķīgs ir brīdis, kad sākumā tā kā esam ieaijāti, un tiešām šķiet, ka esam nonākuši senvēsturē, bet jau pēc zināma laika posma sākas fantastikas elements, un mēs dodamies ceļā.

Pauls: Kā pats esmu to raksturojis priekšvārdā, tas ir varas jautājums.

Rakstniekam ir milzīga vara, viņš spēj lasītāju novest kādā noteiktā stāvoklī, ko es arī daru.

Tur ir tas ieniršanas jautājums - ka tu ienirsti kādā citā realitātē, un rakstniekam ir spējas to realitāti uzburt.

Orests: Man laikam nekad nav tik ļoti gribējies kādam radošam cilvēkam pajautāt kā tagad tev - kā tu pats piedzīvo tās citas īstenības, par kurām tu raksti? Un vai tu vispār spēj noteikt, kur tas ar tevi notiek - miegā, jūras krastā, uz deviņstāvu mājas jumta, vai arī tam vispār nav nekādas nozīmes?

Pauls: Zini, ka ir ļoti dažādi stāvokļi.

Kad rakstīju grāmatu "Kur pazuda saimnieks" par to vistiņu, tad gan tas bija ārkārtīgi smagi. Riktīgi mocījos...

Šeit tas kaut kādā ziņā bija krietni vieglāk.

Orests: Kā rotaļa? Vai tomēr ne tik viegli?

Pauls: Jā, kaut kādā ziņā tā bija rotaļa. Nevarētu teikt, ka cīnījos.

Orests: Mēs jau arī necīnāmies, lasot. Jo ievelk tā, ka negribēju aizvērt grāmatu.

Inga: Ja turpinām tēmu par ceļošanu, tad jūsējā nav parasta - tā ir pārcelšanās jeb teleportēšanās. Ja "Trakajos večos" bija autobuss, kurā varēja iekāpt un pazust, šeit ir iespēja iekāpt viensliedī. Kur šis radījums jeb matērija ir radusies - sapņos rādījusies?

Pauls: Interesanti ir tas, ka

viena lasītāja bija ārkārtīgi novērsusies no šī vienslieža, viņa nespēja to paciest.

Orests: Viņai tas likās derdzīgs?

Pauls: Jā, jo viņš tiek pārgriezts.

Orests: Bet viņš taču galu galā savelkas!

Pauls: Jā, bet tik un tā viņa nespēja to paciest.

Inga: Kad Marta ar tēvu atrodas viensliedī, man savukārt radās asociācijas ar jūru - to, kāda reizēm ir sajūta peldoties.

Pauls: Varu atzīties vēl vienā ietekmes avotā -

savulaik bija tāda igauņu multene par oliņai līdzīgu cilvēku, kurš nekad nebija redzējis jūru, un viņš devās to atklāt. Tā uz mani bērnībā atstāja ļoti dziļu iespaidu un ir vēl viens iedvesmas avots manai grāmatai.

Orests: Tevi arī ilgi nelaida pie jūras?

Pauls: Dzīvoju patālu no jūras, Līgatnē un Siguldā, un, lai nokļūtu līdz jūrai, bija diezgan liels gabals jābrauc ar autobusu, kurā man vienmēr palika slikti.

Orests: Domāju - teikt to skaļi vai nē, bet epizodē Vāczemes pilī, kad notiek tā pagrabu iešana, man arī Harijs Poters ienāca prātā.

Pauls: Pilnīgi noteikti! Jo

es biju "Harija Potera" redaktors, esmu izlasījis pilnīgi visas Potera sērijas grāmatas.

Orests: Vai vari pateikt, cik lielā laika izvērsumā top šāds majestātisks, fundamentāls opuss?

Pauls: Rakstīju to piecus gadus - grāmatas beigās ir datējums minēts.

Inga: Varbūt par tēmām un motīviem, kas parādās arī iepriekš. Viens no motīviem - aizbēgšana, promdošanās. Ir dažādas promdošanās šajā grāmatā. Viena ir došanās mežā - ar tādu jums arī noslēdzas "Trako veču" pēdējais stāsts ar visa atstāšanu, došanos mežā. Vai tas arī kaut kad ticis realizēts, vai tā ir lieta, ko gribētos izdarīt?

Pauls: Esmu pats to darījis.

Atceros, bērnībā lietus laikā esmu devies projām no mājām ar domu, ka nu gan viss ir cauri. Ne tā, ka bēgt uz Āfriku, bet doties uz zemes čupu - tā sajūta man ir ļoti pazīstama.

Orests: Nevaru nepajautāt, vai saprašanās ar zvēriem tev arī ir tādā pašā augstumā kā dažiem labiem grāmatas varoņiem?

Pauls: Jā, man patīk zvēri. Mans vienīgais dzīvesdraugs ir zvērs, ar kuru vadu savu ikdienu - ar viņu saprašanās ir ļoti laba. Viņš ir Burmas šķirnes kaķis, kurš, kā jau šīs šķirnes aprakstā minēts, ir ļoti vokāls, un ar viņu iespējams ļoti labi sarunāties. Tu vari viņu uzrunāt, un viņš tev atbild.

Vilku gan nekad neesmu sastapis, tāpat arī lāci, bet lapsas mums laukos nāca iekšā mājā, ostījās gar leudsskapi, sakoda Katrīnu. Vārdu sakot, ar trim lapsām bija vesela epopeja.

Vairāk un plašāk - ierakstā!