"Atsperes" rīta intervijas viesi nākuši no Baltā nama: Ērika Millere ir Latvijas Nacionālās operas solistu koncertmeistare, bet viņas dzīvesbiedrs Rihards Millers – Nacionālās operas solists, baritons. 

Inta Zēgnere: Zinu, ka šis jums ir ļoti aizņemts un intensīvs darbalaiks. Sāksim ar pašām galvenajām aktualitātēm: kas šobrīd notiek jūsu dzīvē un kam jūs gatavojaties?

Rihards Millers: Šobrīd mums ir divas aktualitātes: pirmā – koncerts pirmdien Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir labdarības koncerts, lai savāktu līdzekļus ērģeļu uzstādīšanai Pētera baznīcā. Un otra aktualitāte, kas mums abiem ar Ēriku ir kopēja – Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējums: šobrīd jau sākušies ansambļu mēģinājumi.

Kādā sastāvā koncertēsiet Pēterbaznīcā?

Ērika Millere: Būsim trijatā: mums pievienosies jaunais soprāns Anna Tatara no Kazaņas.

Esam izvēlējušies patiešām fantastiski skaistu romantisku mūziku, lai pēc Lieldienām un ciešanu laika nāk kaut kas svaigāks, lirisks un skaists. Programmā būs gan Frederika Šopēna klavierdarbi, gan divas ļoti skaistas ārijas no Eriha Volfganga Korngolda operas "Mirusī pilsēta", kas tiek ļoti maz atskaņota: gribējām to pacelt saulītē, jo mūzika ir fantastiska!

Būs arī pāris itāļu melodijas un, kā jau baznīcā, bez "Ave Maria" tomēr neiztikt… Esam izveidojuši tiešām skaistu, romantisku progammu, lai cilvēki var atnākt un pabaudīt šo brīdi.

Uzstādīt Svētā Pētera baznīcā ērģeles – tādas, kādas tās bijušas pirms kara, kad šis instruments tika iznīcināts: tas taču prasa milzīgus līdzekļus! Vai jums nešķiet, ka tas ir gandrīz utopisks projekts? Jau daudzus, daudzus gadus par to sapņots, ērģelnieki kaluši plānus, un es atceros, ka baznīcas mūzikas direktors Johaness Baumans par to savā laikā runāja. Un šobrīd notiek tāda interesanta iniciatīva.

Rihards Millers: Šīs iniciatīvas autore ir vijolniece Anete Graudiņa, kura bija iniciatore arī koncertu ciklam flīģeļa finansējuma vākšanai. Bez šādu projektu kustināšanas projekti neradīsies. Protams, mērķis ir ļoti augsts, jo, ja pareizi saprotu, nepieciešams miljons eiro. Līdzfinansējums, kā saprotu, jau ir nodrošināts, bet bez tā mēs netiksim pie jauna instrumenta. Mums tomēr ir diezgan dauzu  jauno ērģelnieku, kuriem nepieciešamas telpas un labi instrumenti, pie kuriem praktizēt un kļūt labākiem.

Šobrīd ērģelnieka mūžs nav viegls: viņi spēlē agri no rīta vai vēlu vakaros, jo baznīcās notiek dievkalpojumi, kuru laikā viņi nevar mācīties savus skaņdarbus. Šī būtu lieliska iespēja iegūt vēl vienu skaistu instrumentu tieši mūsu ērģelniekiem.

Vai zināmi arī kādi termiņi, kad tas varētu tapt? Vai arī tas atkarīgs no tā, cik aktīvi jūs koncertēsiet?

Rihards Millers: Termiņš ir noteiktais mērķis – nepieciešamā summa. Jo ērģeles ir ļoti sarežģīts instruments. 

Ērika Milllere: Medijos uzrunāti diezgan daudzi mūziķi – gan dziedātāji, gan ērģelnieki, gan instrumentālisti.

Mūsu devīze šiem koncertiem: "Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!" Mums jāatbalsta labdarība. Tā arī ir viena no mūziķu sūtībām – ne tikai sniegt skaistus koncertus un priecēt klausītājus, bet vienoties arī kaut kam lielākam.

Bet ja runājam par jūsu soloprojektiem. Jums jau ir zināma pieredze ilgu gadu garumā. Kad īsti sākāt sadarboties solokoncertos? Varbūt tas notika jau studiju laikā? Kā tapa jūsu savstarpējais un ģimeniskais duets?

Rihards Millers: Labs jautājums! Akadēmijas otrajā vai trešajā kursā sākām strādāt kopā, pēc tam – operā. Paralēli visu laiku esam muzicējuši.

Rihard, tu esi priviliģētā stāvoklī, jo tev mājās ir savs koncertmeistars, ar kuru iespējams mācīties lomas jebkurā brīdī! Cik greizsirdīgi var būt citi solisti, kuriem tiek tikai neliela deva no Ērikas Milleres…

Rihards Millers: Man šķiet, ka visi tā domā, bet pirmām kārtām Ērika man mājās ir sieva, nevis privātais koncertmeistars, un mēs cenšamies šo lietu nodalīt – strādājam  operā, nevis mājās. Protams, bieži vien pa dienu nesanāk laika un tad vakaros mums līdz desmitiem jātraucē kaimiņi…

Vairāk – audioierakstā