Vēstures zinātņu doktors Harijs Tumans: Esmu mainījis savu attieksmi pret Rīgu

Šoreiz sestdienas rīta kafiju malkojam kopā ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu, jo nule kā klajā laista viņa jaunākā grāmata "Antīkie tēli Rīgas ielās". Tās sakarā runājam par antīkās mākslas un vēstures nozīmi mūsdienās, prātojam, vai spējam saprast un atšifrēt vēstījumus, ko atstājusi antīkā pasaule, diskutējam par antīkajiem sižetiem mākslā un mūzikā, kā arī antīkajiem tēliem Rīgas arhitektūrā... 

Apsveicu tevi ar jauno, apjomīgo un bagātīgi ilustrēto grāmatu "Antīkie tēli Rīgas ielās"! Klajā tā nākusi pavisam nesen, un tajā tu mums atklāj Rīgu no pilnīgi jauna skatu punkta, analizējot un skaidrojot antīkās izcelsmes tēlus un sižetus, pat dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm! Te ir gan mūsu Radio mājas varoņi, gan daudzas citas zināmas un nezināmas personas. Kā tev radās šī ideja – padarīt tos atkal atpazīstamus?

Tā bija nejaušība. 2014. gadā man vajadzēja nolasīt publisku lekciju Latvijas Universitātē, bet ar vienu noteikumu – tai vajadzēja būt saistītai ar Latvijas vēsturi. Bet es esmu antīkais vēsturnieks, mana tēma ir Grieķija un Roma. Uz brīdi biju stipri aizdomājies – man nebija tēmas… Taču tad man palīdzēja sieva. Reiz, sēžot pie vakariņu galda, spriedām par šo jautājumu, ka ir iespēja nolasīt lekciju, bet nav tēmas. Un tad viņa man pēkšņi teica – paskaties taču uz namu fasādēm, cik daudz tajās antīko tēlu! Tā bija ģeniāla ideja! Kā ābols, kas Ņūtonam uzkrita uz galvas... Domāju – nu, protams! Sāku vākt materiālus... Decembrī nolasīju lekciju un atskārtu, ka materiālu man ir tik daudz un vēl tik daudz kas jādara un jāstrādā, ka sapratu: jāveido nopietns pētījums un sāku strādāt. Un tā sešu gadu laikā grāmatu arī uzrakstīju. Vēl viens gads pagāja, grāmatu sagatavojot izdošanai. Tā ka kopumā grāmata tapusi septiņu gadu laikā.

Kopš brīža, kad "Ņūtona ābols" nokrita uz tavas galvas līdz izdošanas brīdim – tas, šķiet, bija laiks, kad tu pilnīgi citām acīm sāki vērot katru ielas stūri, katru portālu un visu, kas tev apkārt?

Es mainīju savu attieksmi pret Rīgu! Līdz tam, tāpat kā visi, pārvietojos no punkta A uz punktu B, nepievēršot uzmanību tam, kas apkārt. Ja vajadzēja parādīt kādiem draugiem un ārzemju ciemiņiem Rīgu, es tam pievērsu uzmanību, bet ikdienā nē. Kad sāku vākt materiālus, bez fotoaparāta uz Rīgas centru negāju. Sāku pētīt fasādes. Un pēkšņi ieraudzīju, ka pat tajā maršrutā, kas man ir pa ceļam no trolejbusa pieturas līdz fakultātei, ir tik daudz antīko sižetu – gan tēli, gan dekori, ko agrāk nebiju pamanījis! Es ļoti aizrāvos ar to visu – atklāju daudz jauna. Kad biju visu safotografējis un datorā sāku tuvāk aplūkot bildes, sāku pamanīt jaunas detaļas un tādas nianses, kuras, no ielas skatoties, pat nevar pamanīt. Jā, tas bija ļoti aizraujoši – kā detektīvs! Atšifrējot tēlus, nozīme ir katram žestam, elementam – jebkurai detaļai ir nozīme! Tikai tad, kad visu saliec kopā, iegūsti kopainu – tikai tad var saprast, kas tur attēlots. Tas izrādījās ļoti aizraujošs stāsts. Tas tiešām ir kā atšifrēt senos tekstus, kurus līdz šim neviens nav varējis izlasīt, un pēkšņi mēs tos lasām. Tas arī bija mana darba mērķis – pašam izlasīt un parādīt cilvēkiem tekstus, kas rakstīti Rīgas namu fasādēs.

Cik lapu ir šai grāmatai?

Tagad skatos – 575. ir pēdējā. Ir arī ļoti daudz ilustrāciju, grāmata ir smaga...

Vai bija kaut kādi atklājumi vai pārsteigumi? Piemēram, tev par kaut ko bija radies viens priekšstats, bet pēkšņi izrādījās, ka viss ir pavisam citādi.

Protams! Tas bija diezgan bieži. Tas jau sākās ar Operas namu, ar kuru arī visu sāku. Nobildēju, gāju uz bibliotēku un meklēju, kas mums ir pieejams, kāda ir literatūra, ko par to raksta. Kad sāku analizēt, sapratu, ka lasītais un redzētais neiet kopā. Gandrīz visi zinās slaveno cilni Operas nama fasādē – frontonā: centrālā figūra tur ir skaists tēls ar liru rokās. Visur var izlasīt, ka tas ir Apolons. Vispār jau loģiski – Apolonu gan jaunajos, gan senajos laikos attēloja ar liru rokās. Bet tad, kad sāku pētīt kompozīciju, sapratu, ka tas nelīmējas kopā.

Kāpēc nelīmējas?

Sanāk, ka tur ir divi Apoloni, un tā nevar būt! (smejas) Jo labajā pusē ir tāds smuks pāris – vīrietis un sieviete skaisti sēž blakus. Tā bija liela mīkla – kas viņi tādi ir? Pavisam droši joprojām nevaru apgalvot, bet no konteksta izriet, ka tie ir Apolons un Afrodīte, kas simbolizē harmoniju un mīlestību. Kompozīcija ir fantastiska! Kreisajā pusē redzam Silēnu un Dionīsu, pie tam reibuma stāvoklī. Tātad tā ir haotiska jūtu, emociju pasaule – reibums, haoss, tāda instinktu pasaule. Savukārt labajā pusē ir Apolona un Afrodītes harmoniskā pasaule, skaistums: kreisajā pusē Dionīsam ir delfīns un jūra, kas atkal ir tāda haosa stihija, bet labajā pusē ir gulbis, Amors un arī Harons – mirušo dvēseļu pārcēlājs pār Stiksas upi uz mirušo pazemi. Te Harons guļ, sapņaini nolicis savus airus un klausās mūziku – tātad viņš nestrādā. Tātad tā vairs nav Apolona pasaule. Un tad es atradu laikmetīgās preses liecības – jāsaka, ka žurnālisti, kas tajos laikos aprakstīja Operas namu, proti, 60. gados, paši labi nezināja visu tēlu nozīmi – var labi redzēt, ka viņi minēja. Bet viņi zināja kompozīcijas oficiālo nosaukumu - "Macht der Poesie" jeb "Dzejas vara". Tādā veidā apstiprinājās mana versija par to, ka centrālā figūra ir nevis Apolons, bet Orfejs, jo Orfejs ir atbildīgs par dzeju! Tādejādi Orfejs ir tas, kas nes harmoniju ar savu mākslu. Respektīvi, šī kompozīcija stāsta par mākslas varu, par mākslas spēku. Par mākslu, kas pasaulē nes harmoniju un skaistumu.

Pilna teksta versija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.