Pianists un bijušais Bolderājas mūzikas un mākslas skolas direktors Artūrs Cingujevs nule divas nedēļas pavadījis savā jaunajā amatā kā Nacionālās Mākslu vidusskolas direktors. "Atsperes" sarunā jautājam par jauno direktora ikdienu, ko nozīmē pārvaldīt ap 500 cilvēku, kā atjaunot uzticēšanos iestādē pēc iekšēja konflikta, par to, vai mākslinieciskā domāšana maina vadības stilu un to, cik svarīgi arī konkurējošā vidē ir pievērsties tieši sev un sevis izprašanai.

Anna Marta Burve: Menedžmenta gars jūsos mīt jau kopš skolas laikiem. (..) Varbūt pat varam runāt par iedzimtību? Ir cilvēki, kas piedzimst ar menedžmenta garu, un tādi, kas nē? Šķiet, ka jums tas nācis dabiski.

Mani vienmēr uzrunājušas personības. Un personībām ir viena līdzīga īpašība – katrs no šiem cilvēkiem ir sava ceļa gājējs. Neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem apstākļiem.

Zināmā vecumā uzdodot jautājumu, kas un kāds es esmu, protams, skatījos apkārt. Mēs dažreiz kaut ko kopējam, mācāmies, meklējam sevi, bet nonācu līdz atziņai, ka vēlos būt es pats. Un, lai es būtu es pats, vienīgā iespēja ir koncentrēties tikai un vienīgi uz sevi.

Tas nenozīmē, ka jāiet pāri līķiem – nē! Bet tev ir ļoti jākoncentrējas pašam uz sevi, jāvēro sevi, jāanalizē sevi, jāstrādā ar sevi. Tā es uztveru dzīvi un sevi. Tas ir tas, ko turpinu darīt ikdienā. Tādēļ – jā, varbūt tā ir kaut kāda iedzimtība, jo vispār organizēt lietas man patika jau bērnudārzā: mamma stāstīja, ka audzinātāja esot teikusi – Artūrs būs kolhoza vadītājs! (Smejas.) Pats gan to neatceros. Tās ir lietas, kuras no tevis nav atkarīgas, līdz ar to – kad meklē sevi, tās vienkārši organiski parādās. Tas tā vienkārši ir, neko mākslīgi nevar izdomāt.

Cilvēkiem ir liela tendence skatīties uz sevi kontekstā ar citiem un salīdzināt sevi ar citiem. Tāpēc spēja, māka, vēlme pievērsties sev un uzdot jautājumu, kas es esmu un ko gribu – tas, liekas, ir pat grūtāk, nekā pirmajā brīdī varētu domāt.

Darbs ar sevi ir nebeidzams process. Mums parasti vieglāk domāt un runāt par citiem, nevis par sevi. Protams, esam sabiedrības daļa, un it īpaši tad, ja esam vadītāji, runājam par citiem. Bet ir ļoti svarīgi neaizmirst par sevi kā par kaut ko tādu, kas nemitīgi mainās. Viens no aspektiem, kas ļoti būtisks jebkuram vadītājam, ir objektivitāte. Faktos balstītas lietas.

Skaidrs, ka mēs esam subjektīvas un emocionālas būtnes, un katram ir savs redzējums.

Strādājot ar cilvēkiem, nespēju beigt brīnīties, cik mēs esam atšķirīgi un cik mēs vienu un to pašu jautājumu vai lietu uzlūkojam atšķirīgi! Tas parasti ir pārpratumu objekts sarunās.

Bet jebkuram vadītājam jāspēj atrast objektīvs skatījums, lai varētu rast kopsaucēju. Tāpēc mēģinu skatīties uz sevi no malas un – nebaidos šī vārda – strādāt ar sevi.

Nav noslēpums, ka Nacionālā mākslu vidusskola nesen piedzīvoja vadības nestabilitāti, kas arī bija par iemeslu konkursam. Kas, jūsuprāt, ir galvenais priekšnosacījums, kas veicina uzticēšanās sajūtas atgriešanos?

Man grūti komentēt pašu procesu – atgriešanos. Bet varu teikt, ka

par direktoru nepiedzimst. Par direktoru kļūst.

Runājot par uzticēšanos – domāju, jebkurās attiecībās – gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan organizācijas ietvaros – uzticēšanos nevar panākt ātri. Tam vajadzīgs laiks, atvērta saruna, dialogs. Māka klausīties – ne tikai runāt. Tur ir daudz sastāvdaļu, kas procesu padara jēgpilnu. Un tad ir arī rezultāts. Ja mēģinām uzreiz mākslīgi iet uz rezultātu…

Mēs visi esam jūtīgas būtnes, īpaši mākslā un mūzikā: mēs taču ikdienā pie tā strādājam, lai attīstītu sevī jūtīgumu! Menedžmentā tas diemžēl jānonivelē, jo neizbēgami dažreiz jāpieņem sāpīgi, ne visiem patīkami lēmumi, un vadītājs nekad nebūs vienādi labs visiem. Tā pa īstam to var saprast tikai tie cilvēki, kuri bijuši kādos amatos, jo, kamēr neesi bijis šajā lomā, tu to nevari izprast.

Ja es pats nebūtu vadītājs, domātu – ko direktors īsti dara: paraksta dokumentus, sēž sapulcēs? Bet pamatā tā ir komunikācija. Es pat teiktu – komunikācijas kultūra, jo komunicēt jau komunicējam mēs visi, bet jautājums – kā mēs to darām?

Piemēram, tas pats jūtīgums: otra puse vienmēr jūt un dzird ne tikai to, kādu vēsti tu gribi nodot, bet arī to, kā tu to dari.

Vairāk – audioierakstā.