Jau rīt, 22. oktobrī, sāksies jaunās mūzikas festivāls "Arēna", tālab "Klasikas" studijā tiekamies ar komponistiem Eviju Skuķi un Armandu Skuķi, jo festivāla ietvaros 26. oktobrī Stacijas laukumā risināsies abu veidotā performance "Māki tā?".

Neparastā audiovizuālā notikuma pamatā būs Evijas Skuķes jaundarbs "Māki tā?" – koncerts "Makita" sadzīves tehnikas instrumentu orķestrim... "Mēs katrs varam darīt tikai tā, kā mākam. Mākam tā. Tikai mēs vēl nezinām visu, ko mēs mākam, kamēr to neesam pamēģinājuši. Es māku tā, paņemt rokās (sadzīves) instrumentu un ar to radīt nepieradinātu mūziku," teic Evija un Armands. 

Ilze Medne: Vai varat definēt, ko vispār šodien nozīmē jaunā mūzika?

Armands Skuķis: Tas ir ļoti labs jautājums! Jaunā mūzika principā ir tā, kas radusies tagad. Angļu valodā ir jēdziens "contemporary", kas nozīmē – laikmetīgā, bet šie vārdi jau ar laiku noveco.

Tāpat kā modernisms reiz bija konkrēta tendence, kaut kad vienkārši atkal būs jauns vārdiņš, kas apzīmēs konkrēto periodu. Līdz ar to laikmetīgā mūzika, iespējams, pēc gadiem divdesmit vairs nebūs laikmetīgā, bet tai būs pavisam jauns vārds.

Bet ir kāds laika nogrieznis, kurā jūs paši izjūtat, kurā mūzika pārstāj būt jauna un kļūst par... klasiku?

Evija Skuķe: Varu pastāstīt par savu pieredzi šī vārda meklēšanā.

Dārziņskolā strādājot, vienā no priekšmetiem es pašā, pašā sākumā uzdodu audzēkņiem jautājumu: kas ir mūsdienu mūzika? Joprojām daži ļaudis min Arnoldu Šēnbergu, un tad es mulstu, jo viņš jau labu laiku ir miris.

Dārziņskolā ir laikmetīgās kamermūzikas interpretu konkurss, ko esmu palaidusi pasaulē, un tur nolikumā ir rakstīts, ka jāatskaņo mūzika, kas tapusi pēdējo 50 gadu laikā. Tātad tas ir kaut kāds laika nogrieznis. Stilistiski runājot, piekrītu Armanda skatījumam, ka jaunā mūzika ir tā, kas tapusi tikko – tā vienkārši runājot.

Bet līdz ar to arī jāsaprot, ko tad īsti nozīmē tas "tikko". Jo es pati neesmu tikko dzimusi, bet mana mūzika turpina dzimt. Vai mūzika, ko rakstīju pirms desmit gadiem, skaitās jaunā mūzika? Tas ir sarežģīts, neatbildams jautājums!

Tātad robežas radām mēs paši un būtībā jau varbūt arī terminiem nav tik liela nozīme: galvenais ir process, akcents un interese sekot tam, kas notiek šodien – kā strādā mūsu komponisti, turklāt ne tikai Latvijā, jo festivāls "Arēna" rāda ne tikai norises Latvijā, bet arī to, kas notiek pasaulē. Cik svarīgi jums pašiem būt informētiem par to, kas notiek blakus, apkārt? Kādas ir iespējas šodien iegūt informāciju, un kā tajā visā neapmaldīties?

Evija: Vienkāršā valodā runājot, ir visas iespējas iegūt informāciju, bet sarežģītais posms visā šajā procesā ir prast atrast informāciju, jo internets ir ļoti, ļoti plaša pasaule, un, ja meklētājs īsti neprot meklēt informāciju, tad viņš bieži vien atdursies dzeltenajās lapās un tālāk netiks.

Armands: Turpinot šo domu,

es varbūt ieteiktu pārtraukt baidīties no informāciju tehnoloģiju izmantošanas un tās mācīties izmantot kā darba rīku. Tāpat kā zobu birsti no rīta, lai izmazgātu zobus, varam izmantot telefonu, lai atrastu informāciju.

Piemēram, skolā: pāris minūtes veltām tam, lai visi kaut ko apskatītos telefonā – mums ir vienots resurss, kur varam meklēt informāciju, varam pamācīties, kā šķirot informāciju pēc atbilstības un kaut kādiem kritērijiem. Tehnoloģiju pielietojums ir jauns palīgrīks. Jo vairāk iemācīsimies ar tām apieties, jo mazāk baidīsimies no tām – tas nebūs nekas svešs.

Kāda "Klasikas" klausītāja stāstīja, ka viņa atceras Stīva Reiha viesošanās reizi Latvijā, uz kuru bijusi kopā ar savu dēliņu – klātienē piedzīvotā sajūta ir ārkārtīgi svarīga! Viens ir tehnoloģijas, datora ekrāns, bet cik svarīgi ir būt klāt un notikumu fiziski piedzīvot? Jo laikmetīgā mūzika jau ļoti bieži ir arī fiziski piedzīvojama.

Evija: Visa mūzika ir fiziski piedzīvojama, ja to atskaņo gana adekvāti klausītāja vajadzībām.

Protams, mūzika, kas top tagad – tā ir vairāk nekā tikai skaņa: bieži vien jāvar arī redzēt, jāvar sajust telpu, jāvar varēt saost vai sajust ar ādu. Tiek piesaistītas vairākas maņas, ne tikai dzirde. (..)

Enerģijas apmaiņa, kas notiek starp atskaņotājmākslinieku un klausītāju ir tikai neliela atblāzma starp to enerģiju un enerģijas apmaiņu, kas notiek starp komponistu un atskaņotājmākslinieku mēģinājuma procesā, skaņdarbu iestudējot, līdz ar to klausītājs caur atskaņotājmākslinieku doto enerģiju var uztvert arī pašu komponistu krietni, krietni tuvāk.

Armands: Es arī domāju par telpu kā tādu.

Man patīk mīts par to, ka koncerts ir tik labs, cik laba ir tava mājās esošā atskaņošanas sistēma. Tāds uzskats valdīja kovidlaikā. Klausoties mūziku dzīvā koncertā es jūtu vibrācijas, kas iziet cauri ķermenim – teiksim, tie paši kontrabasi – mans ķermenis vibrē tiem līdzi.

Klausoties ierakstu, kurā telpa spēj ievibrēt šo pašu, rodas līdzīga sajūta, bet tas nav tas pats. Tātad – ja mums ir lielāka, plašāka telpa, ir iespējas, kā sajust šo vibrāciju. Mazās austiņas, protams, ļauj iepazīties ar saturu, nevis baudīt mūziku. 

"Arēna" šogad piedāvā iet ārpus robežām. Jā, protams, koncerti būs tradicionālajās koncertzālēs, uz kurām "Arēnas" ietvaros esam pieraduši doties – būs Reformātu baznīca, būs kultūras pils "Ziemeļblāzma". Bet būs arī pavisam jaunus kultūrtelpas, kurās kāds ieradīsies pirmoreiz. Arī jūs festivālā "Arēna" savā performancē atklāsiet jaunas robežas un jaunas iespējas tam, kā top mūzika. Vispirms – ko nozīmē jautājums "Māki tā?"

Evija: (smejas) Jā, nu, tas ir tas, ko cenšos noskaidrot: pirmkārt, vai es māku tā, kā man šķiet, ka es māku? Kaut kādā ziņā tas ir kā izaicinājums procesa piedzīvotājiem – un vienalga, kādā formā viņi to piedzīvo – vai arī viņi var pamēģināt mācēt tā?

Man ir burvīgs radinieks, kurš ģenerē gandrīz aforismus, un viņam ir termini, ko esmu pārņēmusi arī savā darbā: "sāc zināt", "sāc varēt". Es šeit teiktu – sāc mācēt! "Māki tā" ir atvasinājums no firmas "Makita", ar kuras instrumentiem es un mani asistenti, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi, mani teorijas ļaudis, muzicēsim ar šiem instrumentiem. Jo ar instrumentiem, vienkārši runājot, muzicē. (smejas)

Sarežģītāk runājot, mani vienmēr uzrunājis jautājums, kas ir muzikāla skaņa. Ko nozīmē muzicēt, ko nozīmē muzikalitāte. Neesmu gājusi normālā mūzikas skolā, un esmu daudz savā virzienā adresētu domu, ka esmu mehāniska un ka man nepieciešams darīt vairāk kaut ko – tā arī nesaprotu, ko –, lai būtu jūtama muzikalitāte. Es tiešām nesaprotu, ko tas šobrīd nozīmē, bet tas man savukārt palīdzējis pavērst skatu tādā rakursā, ka jebkas var būt mūzika. Jebkas var būt muzikāla skaņa, un te ir tāda liela saikne starp mani un dadaismu. Nākamceturtdien pulksten 12.30 un pulksten 13.30 Stacijas laukumā starp veco Fēniksa māju un pašu Origo būs mums uzstāšanās ar "Makita" instrumentiem.

Kas tie par instrumentiem? Tās, saprotams, nebūs ne vijoles, ne čelli, ne klavieres?

Evija: Tie ir instrumenti, kuri pat ir pazīstamāki nekā vijole un klavieres, jo vijoli var sajaukt arī ar ģitāru, čellu un visiem pārējiem stīginstrumentiem, kas ir līdzīgi, un var teikt, ka klavieres, sintezators un ērģeles arī ir viens un tas pats,

bet urbis ir nepārprotams: urbi ar putekļusūcēju sajaukt ir ļoti grūti! Un arī putekļusūcēju ar lapu pūtēju sajaukt ir ļoti grūti. Tāpat urbi ar zāģi sajaukt ir ļoti grūti. Un pumpi ar kapu šķērēm sajaukt ir ļoti grūti. Nu, un tad nu šie būs instrumenti, ar kuriem darbošos. 

Urbis "in G" un urbis "in C"? 

Evija: Jā, daži no instrumentiem ir labi temperējami, jo ar tiem var tiešām intonēt arī melodijas, un daļa no manas performances sevī iekļaus arī tādu kā sadziedāšanos starp instrumentiem...

Vairāk – audioierakstā.