Oktobris ir Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas 95. gadskārtas mēnesis, kas vainagosies ar jubilejas lielkoncertu 28. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet jau šajā sestdienā kopā ar saksofonistu un skolas direktoru Ainaru Šablovski ielūkojamies Mediņskolas vakardienā, šodienā un arī rītdienā. 

Ilze Medne: Savos apsveikuma vārdos skolas mājaslapā sakāt, ka esam lepni par mūsu vēsturi un lūkojamies nākotnē, droši saucot - "Mediņi vislabākie!" Un es skaidri zinu, ka jums noteikti pievienojas visi tie tūkstoši, kas šajos 95 gados ir absolvējuši Mediņskolu un kuri aizvien var savai skolai teikt paldies gan par zināšanām, gan par dzīves skolu un sastaptām lielajām personībām. Jūs, Ainar, šajā amatā esat no 2021. gada janvāra, tātad necik laiks ilgs vēl nav pagājis. Bet kāds ir bijis šis posms un kādas bijušas jūsu attiecības ar Mediņskolu līdz nonākšanai direktora amatā?

Ainars Šablovskis: Te es varētu atgriezties pie līdzībām ar Zelta zirgu. (smejas) Mediņos esmu atgriezies trešo reizi.

Savulaik esmu paguvis šeit mazliet pamācīties - tieši šeit uzsāku savu vidējo izglītību pie pašreizējā profesora Arta Sīmaņa. Tad man bija vēl viena iespēja - īsu brīdi strādāju Mediņos kā pedagogs, bet citi darbi ņēma virsroku... Šoreiz esmu atgriezies trešoreiz. Pašreiz tiešām neilgi - pagājis mazliet vairāk par pusotru gadu, bet esmu ļoti priecīgs par šo pavērsienu savā dzīvē. Tas ir tāds brīnišķīgs izaicinājums. Mediņi ir brīnišķīga skola ar lieliskām tradīcijām un ļoti profesionālu, brīnišķīgu, saliedētu kolektīvu.

Šeit katrā ziņā ir gan lieliskas tradīcijas, kuras jāturpina pucēt nākamos piecus gadus, lai varam skaisti nosvinēt simtgadi, taču ir arī ļoti daudzas darāmās un attīstāmās lietas. Un to mēs esam ar lielu jaudu uzsākuši un arī turpināsim.

Tas, kā šo skolu redzējāt no malas, iepriekš strādājot Mūzikas akadēmijas studiju daļā un kā skolotājs gan Pāvula Jurjāna skolā, gan Mūzikas akadēmijā – vai šis priekšstats ir mainījies, kļūstot par vienu no savējiem?

Drīzāk mainījusies pieredze, salīdzinājumā ar tiem gadiem, kad es tur iegriezos pirmo reizi, lai mācītos, un palēnām gūstot darba pieredzi. Palēnām tas priekšstats ir mainījies, lai gan es neteiktu, ka būtiski. Sajūtas, kas ir Mediņos, nav būtiski mainījušās – slavenais sauklis, ko ik pa laikam mēs skandinām, mūs vieno.

Kas raksturo tieši Mediņskolu? Kas padara to citādu, atšķirīgu no citām mūzikas skolām?

Vēsturiski iegadījies, ka Mediņskolas adrese ir ļoti mainīga... Būtiskais, kas iezīmē tieši Mediņus – skola atrodas Rīgas centrā, šaipus Daugavai.

Un viena pavisam nozīmīga lieta ir, ka Mediņskolā satiekas jaunieši no visas plašās Latvijas, no visiem novadiem, no visiem nostūriem: pie mums viņi ierodas ar konkrētu mērķi – kļūt par profesionāliem mūziķiem. Tātad šis dzīves ceļš viņiem jau ir izvēlēts. Pie mums viņi nāk to pulēt.

Un tas varbūt mazliet atšķiras no tā mērķa, ar ko skola tika radīta. Jo tas bija laiks, divdesmitie gadi, kad ar Jāzepa Vītola iniciatīvu pirmām kārtām tika meklēti jauni cilvēki, kas varētu izglītoties un radīt pamatu konservatorijas studentiem, bet ne tikai – doma, ko arī Rainis teica atklāšanas pasākumā Konservatorijas zālē 17. oktobrī 1927. gadā – bija šāda: uzplaukt un dot muzikālo izglītību plašām tautas masām, apmierinot katra kulturāla cilvēka tik dabiskās prasības pēc mūzikas kā garīgās dzīves daļas. Kaut gan – neatkarīgi no tā, vai skolas absolvents kļūst par profesionāli vai izvēlas citu profesiju, tas, ko viņš iegūst skolā, viņam ir milzumliela bagātība.

Jā, protams!

Jau izsenis zināms un pierādīts, ka mūzikas izglītība nevienu cilvēku nav padarījusi sliktāku vai ļaunāku, tas vienmēr ir nācis par labu gan prāta asumam, gan inteliģencei – cilvēki, apgūstot mūziku, kļūst tikai labāki.

Atgriežoties vēsturē, jāatgādina, ka jau 1924. gadā radās tāda Mūzikas veicināšanas biedrība. Un ir skaista sagadīšanās, ka tieši šodien mums ir iespēja satikties Latvijas Radio studijā: jo 1927. gada 15. oktobrī toreizējā Latvijas konservatorijā svinīgā ceremonijā toreizējā rektora Jāzepa Vītola un izglītības ministra Jāņa Pliekšāna klātbūtnē tika dibināta Latvijas Tautas konservatorija, no kuras attīstījusies pašreizējā Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola.

Jā, vēsture ir līkločiem bagāta, un 1947. gads ir tas, kad skolai tiek dots Jāzepa Mediņa vārds. Lai gan jāsaka, tikpat labi mēs varētu saukt skolu par brāļu Mediņu skolu, un ir vēl ļoti daudz nozīmīgu personību, kas daudz devušas skolas vēsturē. Šķiet, arī tā ir viena no skolas lielajām vērtībām – skolotāji, kurus atceras un godā. Skolotāji ar lielo burtu.

Arī šodien mēs varam būt lepni – mēs dižojamies ar mūsu pedagoģisko sastāvu. Tie ir tiešām izcili mūziķi, vesels zvaigznājs, par kuru tiešām esam patiesi lepni. Arī vēsturiskajā kontekstā tas tā vienmēr ir bijis, ka mums bijuši paši labākie pedagogi.

Un es ļoti ceru, ka 28. oktobrī, galvenajā jubilejas koncertā, sastapsim gan absolventus, gan kādreizējos un arī šodienas izcilos pedagogus.

Oktobris ir jūsu skolas jubilejas mēnesis. Cik tas ir piesātināts ar notikumiem, ar skatu rītdienā un skatu vakardienā, lai stāstītu par to, kāda bija skola, un arī par to, kādi jauni talanti šeit šobrīd mācās?

Iesildoties galvenajam notikumam 28. oktobrī, esam uzsākuši veselu maratonu jeb – kā es to saucu – seriālu, vairāku koncertu sēriju. Sākām 4. oktobrī ar Stīgu instrumentu spēles nodaļas koncertu, kurā piedalījās gan absolventi, gan pedagogi. Stīgu instrumentu nodaļa beidzamo gadu laikā mums ir paplašinājusies – nākusi klāt arī ģitāras spēle klasiskajā izpratnē. Pie mums strādā Kaspars Zemītis, kurš arī reiz mācījies Mediņos – turklāt pie tā paša profesora, pie kā es, jo toreiz viņš mācījās saksofonu…. Bet ģitāra ņēmusi virsroku. Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēles nodaļas koncerts notika "Ulbrokas pērlē". Nākošnedēļ turpināsim ar citām nodaļām: 20. oktobrī pie mums, Mediņskolas koncertzālē, pulksten sešos pievakarē baudīsim Džeza un populārās mūzikas nodaļas koncertu, 21. oktobrī – kordiriģēšanas nodaļas koncertu, 24. oktobrī būs Vokālās nodaļas koncerts, 25. oktobrī koncertu sniegs Taustiņinstrumentu nodaļa, kura šogad nopietni papildināta ar akordeona klasi. Noslēdzošais, galvenais notikums – 28. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē pulksten septiņos vakarā.

Cik daudz telpu Latviešu biedrības namā būs jums atvēlēts? Vai visiem pietiks vietas?

Telpa mums būs viena, bet liela – tā būs Lielā zāle. Septiņos sāksies galvenais koncerts divās daļās, tajā piedalīsies arī mūsu pedagogi, pašreizējie spīdekļi. Uzstāsies skolas simfoniskais orķestris Pētera Plūmes vadībā, pūtēju orķestris mūsu diriģentu Jāņa Retenā un Anda Kareļa vadībā, skolas jauktais koris Jāņa Baltiņa vadībā – korim gan būs arī pašam savs koncerts 21. oktobrī. 

Pirmās daļas noslēguma skaņdarbs būs mūsu skolas absolventa Kārļa Lāča opuss simfoniskajam orķestrim un korim.

 Tāpat uzstāsies arī mūsu džeza un populārās mūzikas pedagogi Beāte Zviedre, Krists Saržants, Oskars Petrauskis, Mareks Logins, piesaistīts arī Toms Poišs. Pirmajā daļā ar simfonisko orķestri uzstāsies arī Kalvis Kalniņš, Inga Šļubovska, Viesturs Jansons – koncerts būs spožs, atraktīvs un gana interesants.

Jā, šie minētie kolektīvi ir skolas lepnums – to apliecina arī uzvaras starptautiskos konkursos, nozīmīgi koncerti. Kā klājas kolektīviem šobrīd?

Nevaru gausties, kolektīviem klājas brīnišķīgi. Tā kā mums ir labi pedagogi, arī mūsu audzēkņi tiek ļoti labi sagatavoti un koncertdarbība notiek gan simfoniskajam orķestrim, gan pūtēju orķestrim, gan korim. Koris var lepoties ar savu konkursu – šopavasar jau  ceturto reizi notika Starptautiskais Imanta Kokara vārdā nosauktais jauno kordiriģentu konkurss, ko galvenokārt organizēja Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola ar Kordiriģēšanas nodaļas vadītāja Jāņa Baltiņa lielu atbalstu.

Arī perspektīvā mums ir idejas, kā veidot saikni ar citiem kolektīviem: esmu uzsācis sarunas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tikko uzsākām sadarbību ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju – tūdaļ to arī leģitimizēsim. Savukārt mūsu džeza un populārās mūzikas nodaļas audzēkņi pievienojušies bigbendam, kas darbojas Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Tas tagad būs jau trīspusējs: tā darbība pamatā notiek Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet to papildinās arī Rīgas Doma kora skolas un Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas audzēkņi.

Jūs šajā skolā ienācāt sarežģītā laikā. 2021. gadā vēl plosījās pandēmija, bija daudz ierobežojumu un tikpat daudz sarežģītu uzdevumu. Mēdz runāt par to, cik daudz zaudējumu devis šis laiks, bet vai tas devis arī kādus ieguvumus? Vai tas skatu pavērsis arī kādā citā virzienā? Varbūt tas ļāvis skolai kļūt tehnoloģiski jaunākai un pavēris iespējas, par kurām pirms pieciem gadiem pat neiedomājāmies?

Lai gan ar tehnoloģijām draudzējos tīri labprāt, ļoti svarīgi ir nenovirzīties no pamatuzdevumiem un tehnoloģijas izmantot pareizajiem mērķiem.

Pandēmijas laiks ļoti daudzus piespieda iepazīt tehnoloģijas un daudz kas bija jāiemācās. Šobrīd tam līdzi nākušas labas lietas – daudzas no tām var izmantot arī klātienes formātā. Kaut vai tā pati sēžu organizēšana, sanākšana kopā – bieži vien tas ir vajadzīgs. Lai gan klātiene ir daudz efektīgāka un bieži vien noderīgāka, distances pārvarēšana var būt arī krietni sarežģīta. Pavisam nesen sapulci organizējām hibrīda formātā, kas patiesībā ir daudz sarežģītāk – pandēmijas laiks mums vairāk iemācīja izmantot attālinātus formātus, bet savienot klātieni ar pulka cilvēku un pievienot klāt tādu pašu pulku attālināti – tas ir krietni sarežģīti, bet mums tas tīri labi izdevās. Tā ka es domāju – mēs esam mācījušies ļoti daudz un ļoti daudz ko varam izmantot šobrīd.

Vairāk un plašāk - ierakstā.