"Filmu atlase festivālam ir tāda kā olimpiskā gara rutīna... Tu skaties, interesējies par filmām, kas vēl ir tikai tapšanas procesā; tu esi viens no pirmajiem, kas pieredz konkrēto filmu, un – kas pats labākais – tev nav nekādas iepriekšējas sagatavošanās, nekādu stāstu vai interešu angažēšanas! Tu vienkārši stājies tiešās attiecībās ar filmu, un tad tu testē un pārbaudi, ko šī filma vai seanss ar tevi ir izdarījis vai reizēm pat nodarījis... Un tad kopā ar kolēģiem to izvērtē. Protams, ir ļoti svarīgi paši lielākie kinofestivāli: Berlīne, Roterdama, Venēcija, Kannas... Mūsu festivāla mākslinieciskā direktore ir Sonora Broka, un tad nu mēs arī savstarpēji mēģinām saprast, kas būtu svarīgākais un noderīgākais Latvijas skatītājiem, nevis saistošs tikai mums," tā par filmu atlasi Rīgas Starptautiskajam kino festivālam (Riga IFF), kas risināsies no 12. līdz 22. oktobrim, teic kinokritiķe, festivāla kuratore un filmu kataloga autore Dārta Ceriņa.

Orests Silabriedis: Mums "Klasikā" būs festivāla dienasgrāmatas, runāsim par festivāla muzikālo aspektu, bet vai šim gadam ir arī kāda zīme, pie kuras tu uzreiz gribētu pieķerties un teikt – jā, 2023. gada festivāls ir iezīmīgs ar to un to?

Dārta Ceriņa: Līdzās faktam, ka festivālam atzīmējām jau desmito gadskārtu, domājot tieši par filmām un to izlasi, vasaras vidū, kad programma pamazām jau sāka apaļoties, atskārtu, ka mums ir ļoti daudz filmu par ģimeni – par tās struktūru, par cilvēku attiecībām tieši ģimenes – radinieku vai tuvinieku - izpratnē. Un kā mazlietiņ var to palauzt un kā katrs var atrast savu piederību un tuvību ģimenei. Katra filma ir par to. Sākot ar retrospekcijas varoni Džimu Džārmušu, turpinot ar vēl vienu jubilāru – zviedru Roju Andersonu, kuram aprit 80 gadi… Savā ziņā viņa darbi, arī reklāmas darbi, ko izrādīsim, pietveras ģimenei vai arī ir ironiskas ainiņas par to, kā pāris dzer alu, skatoties televizoru: tā arī savā ziņā ir ģimeniska piederība. Bet būs arī daudzas citas programmas.

Vai ģimenes tēma izveidojās pati no sevis?

Jā, pati no sevis. Atlasot filmas un sastādot programmas, skatītāju ērtībai esam izveidojuši deviņas tematiskas sadaļas: mums ir gan pilnmetrāžas konkurss, gan jau pieminētā retrospekcija, gan festivālu kino izlase, kurā ir paši saistošākie un interesantākie darbi,  kas definē šo gadu no mākslinieciskā aspekta un vēl citas programmas. Bet tēmas sabira organiski – mēs nemeklējām kaut ko ļoti konkrētu.

Tu esi festivāla kuratore. Kā vispār notiek atlases darbs? Tas nozīmē noskatīties mežonīgu daudzumu kinofilmu no sākuma līdz beigām?

Filmu atlase festivālam ir tāda kā olimpiskā gara rutīna... (smejas) Tu skaties, interesējies par filmām, kas vēl ir tikai tapšanas procesā; esi viens no pirmajiem, kas pieredz konkrēto filmu,

un – kas pats labākais – tev nav nekādas iepriekšējas sagatavošanās, nekādu stāstu vai interešu angažēšanas! Tu vienkārši stājies tiešās attiecībās ar filmu, un tad tu testē un pārbaudi, ko šī filma vai seanss ar tevi ir izdarījis vai reizēm pat nodarījis... 

Un tad kopā ar kolēģiem to izvērtē. Protams, ir ļoti svarīgi arī paši lielākie kinofestivāli: Berlīne, Roterdama, Venēcija, Kannas... Mūsu festivāla mākslinieciskā direktore ir Sonora Broka, un tad nu mēs arī savstarpēji mēģinām saprast, kas būtu svarīgākais un noderīgākais Latvijas skatītājiem, nevis saistošs tikai mums

Kāds ir tavs priekšstats par Latvijas skatītāju, par viņa interešu loku, par emocionālo grādu?

Latvijas skatītājs ir sašķelts, intereses ir ļoti dažādas, un tās ļoti bieži var arī nepārklāties… 

... kas kuratora darbu padara ļoti interesantu! 

Jā, protams! Ir skatītāji, kas atvērti festivāla formātam un gatavi iet uz visu: viņi ir gatavi iet arī uz īsfilmām. Bet es tomēr teiktu, ka Latvijas skatītājs vispirms izvērtēs: vai nu viņš ies uz pilnmetrāžas filmām, vai uz īsfilmām.

Tie, kas iet uz īsfilmām, labprātāk iet arī uz pilnmetrāžas filmām. Ir tie, kas iet uz retrospekcijām. Ir kaut kādas atšķirīgas iezīmes, bet domāju, ka mums nav tāda universāla skatītāja, kurš ir gatavs interesēties par to, ko viņš nezina, vai arī ir gatavs ļaut sevi provocēt vai kairināt ar kaut ko jaunu.

Ir arī tādi, bet tad, ja būtu jāveido Latvijas skatītāja pašportrets, tas veidotos ļoti, ļoti daudzveidīgs.

Tad, kad ieejam koncertzālē, daudzus ne nu gluži varam vārdā nosaukt, bet pēc sejām zinām, ka, lūk, šis cilvēks bieži nāk uz koncertiem. Vai līdzīgi var teikt arī par kinofestivāla apmeklētājiem?

Protams, ir sejas un cilvēki, kuri atgriežas. Un – kas interesantākais – ir cilvēki, kurus aizrāvis tieši Rīgas starptautiskais kinofestivāls, turklāt jau desmito gadu! Viņi paši mēģina ar mums, festivāla rīkotājiem, iepazīties, sazināties, mums uzrakstīt un pateikt paldies. 

Pat tik personiski?

Jā, ar to esmu saskārusies gan es pati, gan mani kolēģi, un kaut kādā mērā veidojas tā patīkamā kopiena: ir cilvēki, kuri atgriežas un kuriem vienkārši patīk būt intensīvā kino skatīšanās režīmā, kas nav saprotams visiem.

Vairāk – audioierakstā.