9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts".

Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā?

Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis.

Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem?

Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo

kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām.

Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums.

Teātra mākslinieki lasa recenzijas?

Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav…

Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama?

Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu –

protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam.

Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās?

Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas.

Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam?

Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress.

Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem?

Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta.

Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji?

Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī.

Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies.

Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi.

Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku.

Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa.

Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums.

Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera. 

Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas.

Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu?

Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas.

Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki.

Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi.

Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt?

Var!

It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes.

Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem?

Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence.

Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos? 

Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"...

Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas…

Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu... 

Vairāk un plašāk - ierakstā.