Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā.

Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā.

Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo.

Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē.

Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā.

19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt.

Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli."

Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".