Lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā. Saruna ar Latgales patrioti Edīti Husari

"Tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk," saka latgaliešu dzīves un kultūras portāla lakuga.lv sociālo tīklu redaktore un tā attīstības vadītāja Edīte Husare.

5. martā Latgales vēstniecībā GORS un LTV1 tiešraidē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" pasniegšanas ceremonija. Kādu laiku Edīte Husare bijusi "Boņuka" rīkotāju komandā, bet nu jau var justies kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo šogad viņu var saistīt vismaz ar četrām nominācijām. 

Orests Silabriedis: Kas īsti ir "lakuga.lv"? Pastāsti tiem, kuri līdz šim to vēl nav īsti pamanījuši, nekad nav atšķīruši vai arī kuriem vienkārši bail kaut ko lasīt latgaliski...

Edīte Husare: Ja tā vienkārši teiktu, tad – ja gribas atrast ceļu uz to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā, tad noteikti tas ceļš ir jāsāk caur portālu "lakuga.lv" jeb Latgaliešu kultūras ziņu portālu. Mūsu uzdevums un misija ir latgaliski stāstīt un dokumentēt to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā ne tikai Latgalē, bet arī visur citur pasaulē. "Lakuga.lv" ir arī tā vieta, kur katru dienu var lasīt latgaliski un pašiem varbūt arī iemācīties kaut ko latgaliski.

Iemācīties, vienkārši lasot?

Vismaz mēģināt sākt uztvert. Bet mēs arī cenšamies šeit likt valodas pamācības uzdevumus, pievērst uzmanību tādām lietām. Ja ir kāds izglītojošais raksts par valodu, turpat blakus liekam testu, lai pārbaudītu savas tikko iegūtās zināšanas.

Mūsu darbs neaprobežojas tikai ar ziņu gatavošanu un to stāstīšanu tālāk: sadarbībā ar Latvijas Radio reizi gadā izskan Pasaules diktāts latgaliešu valodā.

Ir arī akcija "Latgaliešu valodai draudzīga vieta", ko arī cenšamies iedzīvināt, lai arī paši latgalieši ne tikai Latgalē, bet arī citur lepojas, ka te ir vieta, kur var runāt un sazināties latgaliski. Arī Latvijas Radio noteikti ir latgaliešu valodai draudzīga vieta, jo te skan vairāki raidījumi latgaliski, tā ka

mūsu darbošanās ikdienā ir tā vārdā, lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā – lai nav tā, ka latgaliski var runāt tikai reizi nedēļā, kaut kur aizejot.

Bet "Lakuga.lv" ir vieta, kur katru dienu var kaut ko jaunu uzzināt.

Tātad – kur latgaliešu valoda elpo dabiski. Kas ir valodas standarts, ko esat pieņēmuši par savu literāro pamatu?

Esam pieņēmuši to, kas šobrīd noteikts valstī – 2007. gadā pieņemti mūsdienu latgaliešu rakstu valodas noteikumi, un pie tiem mēs arī pieturamies. Protams, nav nevienam noslēpums, ka ir arī daļa latgaliskās sabiedrības, kas atbalsta vēl iepriekšējos noteikumus, kas tikuši pieņemti 1929. gadā, bet valoda gājusi uz priekšu, un arī tajos noteikumos, kas bija pieņemti 1929. gadā, bija idejas, ko līdz galam īstenoja valodnieki mūsdienās.

Šobrīd ir tāda situācija, ka mūsdienu latgaliešu rakstu valodas jautājumus var iemācīties kursos, semināros, bet skolā to diemžēl iemācīties nevar.

Lai gan arī jau iepriekšējo formu nekur tā īsti nevar iemācīties – tikai pašmācības ceļā.

Varbūt ir vērts pastāstīt, ka arī tu, kaut augi īsteni latgaliskā vidē, latgaliešu valodu tā īsti tomēr mācījies vēlāk, vai ne?

Jā, un tā ir viena no Latgales bēdām, kas manā gadījumā gan beigās pavērsusies par manu pašas prieku, jo bija tāda diezgan standartiska situācija:

vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas.

Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu, un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk.

Pie kā tu mācījies?

Viss sākās Latvijas Universitātē, kur savulaik bija tāds C daļas kurss – mūsdienu latgaliešu rakstu valoda pie profesores Lidijas Leikumas. Manā gadījumā tas bija "portāls" uz Latgali un latgalisko. Uzzināju, ka ir tāda biedrība "Latgolys Studentu centrs", kas ir arī īpašnieks portālam "Lakuga.lv", un ir tik daudzas citas lietas latgaliski. Man kā no Ziemeļlatgales nākušai, apskatoties savus pirmos darbus, jāsecina – tik skaisti esmu rakstījusi Ziemeļlatgales variantā, kas ļoti atšķiras no literārās valodas, un šobrīd es vairs nevarētu tā pierakstīt. Visa mana dzīve tālāk tā arī ievirzījās – piedaloties latgaliskās kultūras procesā.

Ir vērts atgādināt, kas ir Lidija Leikuma, šī iedvesmojošā sieva? Viņa ir viena tiešām spēcīga lokomotīve.

Jā, Lidija Leikuma ir profesore Latvijas Universitātē, un tieši šobrīd noslēdzies viens pamatīgs darbs – viņa ar studentiem savulaik daudz brauca uz Sibīriju pie turienes latgaliešiem, un Folkloras krātuves digitālajā arhīvā "garamantas.lv" šobrīd ir pieejams Sibīrijas ekspedīciju materiāls, kur var paklausīties un redzēt, kādi ir tie latgalieši, kuri pirms vairāk nekā simt gadiem devās uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos. Tobrīd zemes Latgalē nebija, toties iespēja pie tādas tikt bija Sibīrijā.

Pateicoties Lidijai Leikumai, izauguši jauni valodnieki, arī es, pateicoties viņai, esmu aizrāvusies ar latgalisko, tā ka viņa tiešām ir viens no balstiem un pamatiem, kas tur rūpi par latgaliešu valodu –

lai tā būtu mūsdienīga, bet reizē arī neaizmirstu, kas ir latgaliešu valodas pamati, ar ko latgaliešu rakstu valoda atšķiras no latviešu literārās valodas.

Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.