Rīta intervijā sveicam šīsdienas, 2. aprīļa, jubilāri, mākslas zinātņu doktori, teātra kritiķi Edīti Tišheizeri!

Kā atklājas sarunas gaitā, Edīte tikai 2012. gadā atskārtusi, ka opera ir tas žanrs, kura visu laiku viņai pietrūcis, jo līdz tam liela uzmanība tai nav tikusi pievērsta. Šobrīd Edīte aktīvi seko līdzi gan jaunākajiem Alvja Hermaņa iestudējumiem Eiropā, gan citiem iestudējumiem.

"Viss sākās diezgan anekdotiski - 2012. gada 20. janvārī, un varu nosaukt arī "vainīgo"... Todien man piezvanīja Valmieras Drāmas teātra trupas vadītājs Ivars Vanags un ierosināja paskatīties tiešraidi no Bavārijas operas - Verdi "Donu Karlosu". Ieslēdzu datoru, sāku skatīties, un tās trīs vai četras stundas nosēdēju muti vaļā - pēkšņi atklāju, cik ļoti opera ir teātris! Jutos kā ar "spaini pa galvu  dabūjusi" - sapratu, cik ļoti man pietrūkusi teātra, drāmas un mūzikas savienība, kas teātrim piešķir pavisam citu atspērienu, perspektīvu, dziļumu. Sākās mans operas maratons. Klausījos to nepārtraukti... Meklēju informāciju par diriģentiem, režisoriem, dziedātājiem, vokālo mākslu. Tā šobrīd ir mana lielā aizraušanās, jo tas ir neaptverams lauks - varu tikai mācīties, mācīties, un tas sagādā ārkārtīgu baudu.

Laimīgā kārtā tas "spaiņa blieziens" sakrita ar brīdi, kad Alvis Hermanis sāka iestudēt operas, un līdz ar to varu darīt divus darbus reizē: varu sekot tam, ko dara Alvis Hermanis, kurš ir viens no maniem izpētes objektiem, un viņš lielā mērā taču iestudē operas. Abi esam norunājuši, ka mums abiem mūzikas un drāmas sasaiste ir dziļi personisks pārdzīvojums.

Tā tas sākās - kaunpilni nesen... Kaut studiju laikā Maskavā mani labākie draugi bija operas režisori! Bet vienkārši - tobrīd man tas nebija nepieciešams," teic Edīte un atklāj, kuri operiestudējumi viņai ir vistīkamākie.

Lai gan mūzika Edītei allaž bijusi tuva, tāpat kā savulaik arī balets, par savu sirdslietu jau izsenis viņa atzinusi teātri. "Teātris patiešām mani saistījis vienmēr - visus skolas gadus par teātri vien sapņoju! Kad uzzināju, ka ir tāda teātra kritiķu augstskola Maskavā, uz turieni arī devos. Maskava jau tolaik - 70. gadu nogalē un 80. gadu sākumā - bija ļoti nozīmīgs kultūras centrs. Tur pavadīju gandrīz deviņus gadus."

Šobrīd Edīte Tišheizere strādā Rīgā, Literatūras, folkloras un mākslas institūtā - tur viņa ir teātra un kino mūzikas daļas pētniece.

Vaicāta, ko nozīmē būt teātra kritiķim mūsdienās - vai pats galvenais ir arvien vairāk mēģināt atteikties no subjektivitātes, erudītā kritiķe saka tā: "Man nav vienas atbildes. No vienas puses mani pārsteidz, ka, izrādās, tāpat kā kino pētnieki, arī mēs, teātra kritiķi, varam skatīties ierakstītu operu, ierakstītu teātri. Neskaitāmas reizes varam redzēt to lielā pietuvinājumā, bet... tas nav un nebūs teātris kā spontāna māksla. Šodien ļoti mainījies pats teātris, kas kļuvis nesalīdzināmi dažādāks - stili, virzieni mainās ļoti strauji, tie nepārtraukti savienojas. Globālajā tīmeklī nekavējoties vari redzēt visu, kas ir būtisks tieši šobrīd.

Teātris šobrīd kļūst aizvien mazāk cēloņsakarīgāks, tas kļūst saraustītāks - tāpat kā mūsu domāšana kļūst saraustītāka, iespējams, virspusējāka. Un šādā kontekstā kritiķis kļūst par tādu kā izskaidrotāju.

Viņam vienlakus jābūt spējīgam saprast elitāras lietas un paskaidrot tās demokrātiskā formā. Un iekšēji sev jāatbild uz jautājumu, kam tad tu rakstīsi: vai tiem, kas teātri taisa, vai tiem, kas to skatās? Bet ar gadiem uzskati mainās, arī atkarībā no tā, kam tu raksti. Esmu viena no žurnāla "Ir" teātra recenzentēm, un tur nav jāiedziļinās specifiskās lietās, nav jāmeklē "utis" - gluži vienkārši jāraksta, kāpēc to vai to ir vērts redzēt.

Viens nu gan: izteikt kritiskas piezīmes ir gan nepatīkami, gan augstprātīgi.

Režisors ar lugu ir strādājis mēnešiem, nereti - gadiem, bet man tie ir daži vakari teātrī. Tāpēc ar gadiem aizvien grūtāk ir izteikt kaut kādas kritiskas piezīmes..."

Kur teātris šobrīd iet? "Nav ne jausmas," smej Edīte. "Aktieris šodien ir daudz sarežģītāka profesija; no viņa daudz augstākā līmenī tiek prasītas dziedāšanas un plastiskās prasmes. Tas sākās ar Dailes teātra piekto, sesto, septīto studju, izrādēm "Brands", "Sapnis vasaras naktī", kad latviešu teātrī aizvien nozīmīgāka kļuva plastikas loma. Lai gan 20. gados to pašu darīja Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere. Un muzikālās izrādes latviešu teatrī bijušas jau kopš Alunāna laikiem."

Mūsdienu muzikālās izrādes Edīte Tišheizere vērtē dažādi, taču viena no viņas lielākajām favorītēm, kas sagādājusi teju katarses izjūtu, ir un paliek Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbs "Kaupēn, mans mīļais".

Šībrīža favorīts dramatiskā teātra mākslā ir iestudējums "Tumšās alejas" Vladislava Nastavševa režijā.

Vēl sarunā par jauno "Teātra vēstneša" numuru, pasniedzējas gaitām un gandarījuma brīžiem, ko tās sagādājušas. Tāpat rodam atbildi uz jautājumu, vai 2012. gadā izdotajai grāmatai "Abpus rāmjiem: sarunas par mākslu un dzīvi" varēs drīzumā pievienot vēl kādu. Visbeidzot, pieskaramies arī tulkošanai, kas Edītei Tišheizerei ir īpaša mīļa nodarbe: ikreiz var apbrīnot valodu un tās skanējumu...